“Kāpēc es nevaru balsot par to, ko gribu?” cilvēki nereti jautāja “Tautas panorāmā”. Latvijā vēlēšanu kārtība paredz balsot par partiju sarakstiem, taču vēlētāji atbalstu gribētu paust arī atsevišķiem cilvēkiem no citiem sarakstiem. Šāda kārtība bijusi starpkaru periodā un arī pirmajās pašvaldību vēlēšanās pēc neatkarības atgūšanas.
Gan Pāvilostā, gan Valkā un Siguldā vēlētāji uzsvēra, ka tas ļautu izvairīties no balsošanas par nezināmiem kandidātiem, kas partiju sarakstos iekļauti aiz "lokomotīvēm". Viedokli, ka no saraksta izsvītrotā kandidāta vietā varētu ierakstīt kandidātu no cita saraksta, "Tautas panorāmā" pauda cilvēki daudzos Latvijas novados. Satversme tādēļ nebūtu jāgroza, taču Saeimas vēlēšanu likums gan.
Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs Ritvars Eglājs paskaidro, ka tehniski tas ir iespējams, un līdz ar to attiecīga lēmuma pieņemšana būtu politiska izšķiršanās.
Līdz šim Saeima nevienā vēlēšanu likumā nav vēlējusies tādu kārtību ieviest.
Partiju 4000 zīmju programmās vēlēšanu reformu sola tikai “Latviešu nacionālisti”, taču arī tie aicina ieviest ko citu – mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Šajā Saeimas sasaukumā atvērtos sarakstus piedāvājis deputāts Gunārs Kūtris, bet atbalstu nav guvis.
Tomēr Latvijai jau ir pieredze ar atvērtajiem sarakstiem Saeimas vēlēšanās.
Eglājs rāda vēlēšanu zīmi no 1922. gada Saeimas vēlēšanām. Tajā ir paredzēta vieta, kurā ierakstīt kandidātu no citas partijas. Tādā veidā vēlētājs varēja savu balsi sadalīt. Piemēram, ja no vēlēšanu apgabala tiek ievēlēti 15 deputāti, un vēlētājs vienu kandidātu sarakstā nomaina pret kandidātu no citas partijas, viena piecpadsmitā daļa balss aizies otrai partijai. Līdz ar to vēlētājs varēja precīzāk paust savu gribu. Šāda kārtība bija arī pirmajās pašvaldību vēlēšanās pēc neatkarības atgūšanas, tomēr secinājumi nebija labvēlīgi.
"Vēlēšanu zīmes bija lieli palagi, visi kandidātu saraksti bija uz vienas lapas. Cilvēks varēja vai nu ievilkt krustu, ka atdod pilnu balsi par kandidātu sarakstu, vai arī varēja likt tik daudz mazus krustiņus, cik ievēlēja pašvaldībā deputātu," paskaidroja Eglājs: "Ja cilvēks ielika lielo krustu sarakstam un tajā atzīmēja vienu vislabāko kandidātu, viņš bija padarījis zīmi nederīgu, jo tad viņš būtu vēlējies atdot vairāk nekā vienu balsi."
Rezultātā gandrīz katra desmitā balss netika ieskaitīta.
Tāpēc arī pašvaldību deputātus tagad ievēlējam tāpat kā Saeimas deputātus. Iespējams, problēma gan slēpās sarežģītajās vēlēšanu zīmēs, nevis pašā atvērto sarakstu principā.
Publisko tiesību institūta direktors Arvīds Dravnieks gan uzskata, ka atvērtie saraksti liktu partijām reklamēt ne tikai savus līderus.
"Vēlētājs vairāk uzzinātu par citiem kandidātiem," teica Dravnieks. "Kandidāti nevis sistu sev uz pleca un teiktu, cik viņi labi, bet teiktu: “Klausies, redz kāds mums foršs jurists, mums ir foršs grāmatvedis, bez kura mēs nevaram iztikt, mums ir vēl kādi vajadzīgi cilvēki, bez kuriem mēs nevaram iztikt.” Vēlētājiem rastos pilnīgāks priekšstats gan par sarakstu, gan par atsevišķiem kandidātiem."
Eksperts gan norāda, ka arī šobrīd Latvijā vēlētājiem ir plašas iespējas paust savu gribu. Piemēram, iespējas balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī un doties uz apgabalu, kurā ir tīkamākais kandidāts, esot unikālas Latvijai. Vēl viena lieta, ar ko rēķināties – ja šobrīd provizoriskos vēlēšanu rezultātus uzzinām jau ap pusnakti, atvērto sarakstu gadījumā balsu skaitīšana varētu ilgt pat nedēļu un vairāk.
