Jūrkalnē joprojām ir spēcīgs vējš un redzams, ka, piemēram, vietā, kur vasarā ir aptuveni 20 metru josla un kur cilvēki sauļojas, šodien viļņi atsitas pret stāvkrastu.
Vietām zeme nogruvusi kopā ar visiem kokiem un tie redzami krastā, vietām tie vēl skalojas ūdenī.
Labraga ciema iedzīvotājs Ingus Antanovičs te dzīvo jau daudzus gadus un pēc vētrām vienmēr dodas apskatīt, kā stāvkrasts mainījies. Arī šoreiz viņš aizveda uz vietu, kur zeme nobrukusi kādu 50 metru garā un 5–10 metrus platā joslā.
"Tas ir tāds dabīgais process, tā viņš notiks, neko mēs īsti izdarīt nevaram, ar betoniem krastu nestiprināsim," sacīja vietējais.
Savukārt Jūrkalnes pagasta pārvaldes vadītājs Guntars Reķis pastāstīja, ka pērnais gads bijis mierīgāks, bet šis iesācies ar vairākām vētrām. Tomēr viņš to nevērtē kā ārkārtēju situāciju, bet jau pierastu procesu, ar kuru jāsadzīvo.
"Jebkurā lielākā vējā Jūrkalnes stāvkrasts cieš, šogad vēji pūš bieži, postījumi ir, bet nav tik būtiski," viņš norādīja.
Reķis arī uzsvēra, ka nogruvušos kokus atstāj, tie kļūst par stāvkrasta sargiem nākamajos lielajos vējos. Vairāk darba ir ar vētrā izskalotajiem atkritumiem. Lai tos savāktu, tiek rīkotas arī talkas.
Jūras atnesto dodas apskatīt arī vietējie. Tā Ingus Antanoviča uzmanību piesaistījis sarkankoks. "Šis ir nācis no nogrimuša kuģa vraka, kuģis no 19. gadsimta, nu jau laikam pēdējie gabali nāk ārā, vraks ir tukšs, ūdenslīdēji ir pārmeklējuši, kas ir palicis, tas ir palicis," viņš teica.
Latvijā jūras krasta monitorings notiek no pērnā gadsimta 80. gadu beigām un 90. gadu sākuma. Dati liecina, ka Kurzemes piekrastē straujākās krasta izmaiņas – aptuveni 2,5 metri gadā novērojamas Bernātu ragā un no Liepājas Ziemeļu mola līdz Šķēdei.
