Biškopis Artis Krasts stāsta, ka muzejā eksponētās medus sviedes ir unikālas un ar savu stāstu. Kopumā saimniekam ir 70 medus sviedes, bet šobrīd apskatāma vien trešdaļa no kolekcijas. Ceļodams pa visu Latviju un vākdams seno biškopības inventāru, muzeju Artis veidoja piecus gadus. Dažādas vērtīgas lietas viņš atradis pat sagruvušu māju bēniņos. Tā muzejā nokļuvušas senas medus spiedes, spietuves, ziedputekšņu un bišu indes vācēji un citas unikālas liecības par biškopības vēsturi un attīstību.
Daļu ekspozīcijas saimnieks pārņēma arī no Jaunlaicenes privātā bišu muzeja, ko pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izveidoja “Ozoliņu” saimnieki.
“Kad atklājām, tā [izstāde] tik daudzus gadus bija, un vīrs nomira, vairs nebija, kas turpina. Tāda jocīga tā sajūta ir, tāda nepierasta. Bet nekas, prieks, ka turpina to darbu,” atzīst “Ozoliņi” saimniece Zina Pindre.
“Mišu Medus muzejā” var uzzināt par biškopību no vissenākajiem laikiem, kad dravniecība notika bluķos un kad biškopji nodarbojās arī ar bišu indes vākšanu. Tas savulaik bija ļoti ienesīgs, taču vienlaikus arī bīstams rūpals. Par biškopju ikdienu stāsta ne vien senais inventārs, bet arī medus rāmjos ierāmētās fotogrāfijas, kuras saimnieks savācis pats, daļu ieguvis arī no kolekcionāriem un dažādiem Latvijas muzejiem.
“Mums vēl joprojām mājās ir dažādas vecās lietas, kas tiek atdotas ugunij, kas tiek atdotas metāllūžņu vācējiem. Tās lietas var savākt un izveidot par kaut kādu tēmu kādu muzeju. Domāju, ļoti viegli,” stāsta Artis Krasts.
Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze (Zaļo un Zemnieku savienība) spriež, ka “svarīgi ir gan pašiem biškopjiem atskatīties vēsturē, uzzināt kaut kādus interesantus, aizmirstus vārdus, kā dažādus instrumentus saukt, gan arī tiem, kas nav saistīti ar biškopību, saprast, kā biškopība ir attīstījusies un kas ir biškopība.”
Līdztekus “Mišu Medus muzeja” ekspozīciju apskatei viesiem iespēja sastapties arī ar pašām bitēm. Mežā saimnieks izveidojis dravu, kurā ir 35 saimes. Te viņam savs stāsts ne vien par bitēm, bet arī lāčiem, kuri nereti tur paviesojas.