„Robeža, kas vieno” – šis moto, atzīmējot Igaunijas valsts simtās jubilejas mēnesi, izraudzīts Alūksnes novada Veclaicenes pagastā, un tam ir savs pamats, jo abas pierobežas puses vieno gan ģimeņu radniecības saites, gan arī sadarbība kultūras jomā. Igaunijas simtgadi Veclaicenē sagaida pat ar vairākiem pasākumiem, izstādēm, vēsturnieku stāstījumu, koncertiem, arī kopīgām zemledus makšķerēšanas sacensībām.
''Jau trešo reizi mēs piedalīsimies Uma Pido dziesmu svētkos, tie ir veru valodas svētki, un tātad 2.jūnijā mēs brauksim uz dziesmu svētkiem, un mums ir jāapgūst šis repertuārs. Mums Veclaicenē ir arī tāds unikāls kolektīvs, kā deju kolektīvs, kur pārsvarā lielākā daļa ir igauņu, bet kas brauks uz mūsu Dziesmu svētkiem.''
Veclaicenes Tautas nama vadītāja Maija Rozīte stāsta, ka pamatā sadarbība ir kultūras jomā un tā it sevišķi aktīva ir kļuvusi, kopš vairs nav robežas šķērsošanas problēmu:
''Viss sākās ar projektiem, un tad, kad nāca tie projekti - ''Interreg'', ''EstLat'', tad mums tiešām tie projekti ir savu izdarījuši, mērķi panākuši, to sadarbību arī tas turpinās.''
Mēģinājumā tiek pieslīpēta izruna dziesmām igauņu valodā, kaut gan jāteic - Veclaicenē daudziem ir igauņu saknes un saglabājusies valodas prasme, bet valodai te ir arī savas atšķirības:
''Tā nav igauņu valoda, tā ir veru valoda, tas ir tāds kā dialekts, mēs paši smejamies, ka mēs kā malēnieši, tā tāda kā viņu malēniešu valoda.''
Ansambļa dalībniece Dzintra Virka, kuras uzvārds arī liecina par igauņu saknēm, sarunā atzīst, ka nemaz jau tik viegli nesokas ar dziedāšanu un runāšanu igauniski:
''Tie uzsvari … un kā man mamma saka, igauniski esot ļoti viegli runāt, jāpagriež tikai mēle otrādi... man vēl nesanāk. - Jums arī tās igauņu saknes ir? - Ir gan. Bet tā valoda ir izpalikusi, bija laikam tie laiki, kad vecāki savā starpā [runāja] un bērniem nebija viss jāsaprot, un mūs nemācīja.''
Bet par to, kā vēsturiski Veclaicenē veidojušās igauņu un latviešu kaimiņattiecības, pagasta Vēstures krātuvē, kur izveidota neliela Igaunijas simtgadei veltīta izstāde, stāsta pagasta tūrisma darba speciālists Jānis Prangels:
''Daudz ko nosaka personīgie kontakti, arī radu kontakti, kuram vairāk, kuram mazāk, bet tīri personīgi un pamazītēm, pamazītēm... Jāatceras, ka robeža gandrīz 17 gadus bija ciet, varbūt pat 18, un daudz kas tajā laikā jau arī zuda. Bet tagad jau nāk jauns vilnis, tagad robeža ir vaļā. Daudzi strādā Igaunijā, sievas tiek vestas uz Igauniju, uz Latviju tā kā neved, dzīvosim redzēsim; mūsu čaļi strādā Igaunijā, meitenes ne tik daudz.''
Kā tad ir ar to priekšstatu, kas ir mūsu puses cilvēkiem, ka Igaunija tomēr ir tikusi tālāk? Jānim Prangelam, kurš kā gids daudz pabijis kaimiņvalstī, ir savs vērtējums:
''Man to ir prasījuši, un es saku tā ātri un vienkārši – valsts izzagšana viņiem, es domāju, tik daudz nebija, un man liekas, ka viņiem arī ātrāk caur Somiju bija tā iespēja kapitālisma garšu pabaudīt, uzzināt, ko tas nozīmē, ka tas nav tikai mežonīgais kapitālisms. Mums tāda drauga nebija. Tās ir manas domas.''
Bet, lai gūtu labāku priekšstatu par igauņu puses dzīvi, Jānis Prangels rosina aprunāties ar Krabu ciema biedrības pārstāvi Janu Kvatu. Viņa stāsta, ka būtībā jau situācija ir ļoti līdzīga: pierobežā tāpat sarūk cilvēku skaits, tikai igauņi darbā dodas nevis uz Angliju vai Īriju, bet uz Somiju un Norvēģiju.
Par ceļiem gan nevarot sūdzēties, tie ir kopumā ir labi, - tā, salīdzinot mūsu un igauņu pierobežas dzīvi, saka Jana Kvatu, bet atzīst, ka toties iepirkties igauņi labprātāk brauc uz Latviju. Skolas arī Igaunijā tiek slēgtas, it sevišķi jau vidusskolas laukos. Aizvadītajā mācību gadā slēgta arī Krabu ciema pamatskola, to tagad apsaimnieko Krabu ciema biedrība, telpas pielāgojot dažādu pasākumu rīkošanai.
Kā stāsta Jana, tagad Igaunijā ir aicinājums - nākt dzīvot uz laukiem, un tas ir saistīts arī ar to, ka cilvēkus mudina izmantot attālinātā darba iespējas, kuras sniedz mūsdienu tehnoloģijas, un šim nolūkam telpas būs arī slēgtajā Krabu pamatskolā.
Bet Veclaicenes tautas namā pasprūk arī visai stereotipisks jautājums par igauņu lēnīgumu. Ilzei Biedriņai te ir sava atbilde:
''Mums ir savstarpējā mijiedarbība - man tā šķiet, ka tas igauņu lēnums ar mūsu ātrumu ļoti labi sapas!''
Savukārt Jānis Prangels, kuram pašam ir igauņu saknes, saka - mūsu tautas vieno kas vairāk nekā tikai tas, ka esam blakus:
''Gan latvieši, gan igauņi, sevišķi vīrieša cilvēki, kas ir krievu armijā bijuši, saka, ka mums nebija labāku draugu, vai dienesta biedru, kā attiecīgi vai nu latvieši, vai igauņi. Starp citu, gēni vislīdzīgākie ir latviešiem un igauņiem.''
Visu februāra mēnesi Veclaicenē būs kaimiņvalsts simtgadei veltīti pasākumi, šodien tā ir praktiska rokdarbu darbnīca „Igaunijas krāsas”.
