Veciem, hroniski slimiem cilvēkiem trūkst aprūpes gultu; problēmu sola beidzot celt gaismā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Veselības aprūpes nozarē nevar nodarboties tikai ar ugunsgrēku dzēšanu, ir jādomā arī par smagu problēmu, kurai iestādes jau gadiem nav pienācīgi pievērsušās – ilgstoši slimu, hronisku pacientu aprūpei un ārstēšanai. 

Ilgstošas aprūpes iespēju Latvijā trūkst. Tā atzīst Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisija, kas uzņēmusies šo problēmu celt gaismā un saukt pie viena galda atbildīgās valsts iestādes un Latvijas Pašvaldību savienību. Apakškomisijā uzskata - bez pašvaldību finansējuma neiztikt.  

Labā ziņa ir tā, ka pamazām palielinās cilvēku dzīvildze, taču sliktā ziņa – sirmgalvjiem, kuriem ir dažādas hroniskas saslimšanas, bieži vien ir nepieciešama ilgstoša aprūpe. Aprūpes nodaļas jau ir vairākās slimnīcās, taču to ir par maz. Mēdz gadīties, ka strādājošajiem ir jāpamet darbs, lai varētu smagi slimos tuviniekus aprūpēt.

Turklāt lielākā problēma – Latvijā šobrīd nav ilgstošas stacionāras aprūpes, astoņas vai deviņas dienas aprūpes gultā nav ilgstošā aprūpe. Taču sabiedrība bieži vien sagaida aprūpi, iespējams, līdz cilvēka mūža beigām. Tā atzīst Nacionālā veselības dienesta pārstāvis Atis Mārtiņsons.

„Viņi ir veci, slimi un vēl nepieskatīti cilvēki. Viņi ir vientuļi vārda tiešā nozīmē… Viņi ir vieni,” saka Atis Mārtiņsons.

Viņš skaidro, ka aprūpe ilgstoši slimajiem un aprūpējamiem cilvēkiem nozīmē viņiem iedot zāles, paēdināt, un kopt. Šādās iestādēs nepieciešamas arī māsas un ārsti.

“Valsts veselības aprūpes budžets turēt viņus gadiem šādā aprūpē nevelk, nav naudas mūsu budžetā. Tā ir pašvaldības un, piedodiet, arī ģimenes iesaistīšana. Cilvēkam ir vecuma pensija, un valsts viņu paņem pilnā apgādībā. Kur tad viņa pensija paliek? Kad dodas uz pašvaldību pansionātu, cilvēks iet ar savu pensiju, to atdod pansionāta vadībai, kas pievieno šo naudu aprūpei,” saka Mārtiņsons.

Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītājs Romualds Ražuks no “Vienotības” norāda, ka Veselības ministrija, Labklājības ministrija un Latvijas Pašvaldību savienība līdz šim nav sēdusies pie viena galda, lai jautājumus par ilgstoši kopjamiem cilvēkiem risinātu. Tagad, kad sācies darbs pie nākamā gada budžeta, pēc Ražuka domām, ir īstais laiks.

„Skaidrs, ka cilvēkiem ir jāpalīdz nodzīvot atlikusī mūža daļa, brīžiem tā ir gulta. Un skaidrs, ka veselības budžets nevar maksāt visus šos izdevumus, kas principā nekāda ārstēšana nav, vai lielākoties nav,” norāda Ražuks.

Alūksnes slimnīcas vadītāja Maruta Kauliņa norāda: Veselības ministrija vēlas, lai akūtie pacienti neuzturētos ilgi, piemēram, piecarpus dienas, kas ir nesamērīgi maz insulta pacientiem vai pēc smagām traumām. Taču arī pēc tam nepieciešama aprūpe un rehabilitācija.

“Man vispār bija tāda ideja, ka būtu ļoti labi, ja pie jebkuras slimnīcas, kur ir pacienti pēc insulta vai pēc operācijas, būtu ilgstošās sociālās aprūpes nodaļas. Kur finansējums ārstniecībai nāktu kā caur dienas stacionāru vai ambulatori, bet pēc tam aprūpi segtu pašvaldība vai piederīgie,” saka Kauliņa.

Ražuks atzīst, ka tieši šobrīd pārmaiņām ir labvēlīgs laiks, jo pērn publiskoti Pasaules Bankas ekspertu priekšlikumi par Latvijas slimnīcu tīklu, un iespējams, atsevišķas slimnīcas būtu jāpārveido par šaurāku pakalpojumu sniedzējiem, un tur varētu atrasties ilgstošās aprūpes gultas pacientiem, tās finansējot, iespējams, no pašvaldības budžetu naudas.

Apakškomisija vienojās aicināt labklājības un veselības ministrus un Latvijas Pašvaldības savienību aicināt uz Sociālo lietu komisiju un tur izrunāt šos jautājumus. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti