Visplašāk ignorētā un diskriminētā speciālo vajadzību grupa Latvijā ir skolēni ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem (disleksija, disgrāfija, diskalkulija), jo šī speciālā vajadzība nav ne fiziska invaliditāte, ne garīgas attīstības traucējums, bet gan kādas akadēmiskas prasmes netipisks vājums, kam nav sakara ar intelektu, - specifiski mācīšanās traucējumi ir cilvēkiem gan ar vidēju, gan augstu intelektu. To noteikšana ir iespējama pedagoģiski un kvantitatīvi salīdzinot kāda skolēna prasmes līmeni ar vecuma norma, atklātā vēstulē stāsta Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece
Diemžēl Latvijā nozares speciālisti un izglītības ierēdņi ir uzspieduši manipulatīvu specifisku mācīšanās traucējumu identifikāciju,
kas par mācīšanās traucējumiem neatzīst tos disleksijas, disgrāfijas un diskalkulijas gadījumus, kad skolēnam ir vidējas vai augstas kopējās spējas.
Šīs manipulatīvās mācīšanās traucējumu noteikšanas prakses rezultātā visi tipisku spēju skolēni ar mācīšanās traucējumiem paliek bez iespējām pat teorētiski pretendēt uz papildu 84% valsts finansējumu, kas vismaz formāli pienākas katram skolēnam ar speciālām vajadzībām.
Visu palīdzība skolēnam ir jānodrošina viņa ģimenei, gan lasot priekšā mācību vielu, gan iegādājoties personāla lietojuma informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), gan rakstot un rediģējot skolēna rakstu darbus. To, protams, var atļauties ne visas ģimenes, un tos skolēnus, kuru vecāki nevar savu bērnu izglītībā ieguldīt milzu laiku un līdzekļus, izglītības sistēma degradē.
Arī tie skolēni, kas ir saņēmuši atzinumu par kādu speciālo vajadzību, nesaņem mūsdienīgu un kvalitatīvu izglītību pat speciālajās skolās un klasēs.
Šobrīd pašvaldības speciālajai izglītībai domāto valsts finansējumu tikai 40-70% apmērā izmanto speciālajai izglītībai, pārējos līdzekļus novirzot citu vietējo izglītības vajadzību finansēšanai. Lai gan Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) jau kopš 2012.gada bloķē personāla IKT noteikšanu kā obligātu nodrošinājumu skolēniem ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem, 2016.gadā Latvijas Pašvaldību savienība bija tā, kas nepieļāva, ka daļa no speciālās izglītības budžeta tiktu izmantota individuālā IKT iegādei. Lēmums nodrošināt skolēnus ar individuāla lietojuma IKT nozīmētu kaut nelielu līdzekļu pārdali par labu skolēnam, ieliekot viņa rokās kaut ko reālu, un tam nu pašvaldības nebija gatavas.
Speciālo vajadzību noteikšana un speciālo programmu licencēšana ir kļuvusi par pašvaldību uzņēmējdarbības formu.
Tas ir tāpēc, ka lēmums par kādas speciālās programmas izveidi balstās papildu līdzekļu piesaistes apsvērumos, nevis pienākumā respektēt katra skolēna ar speciālām vajadzībām intereses. Dažos novados ir 40 skolēnu ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem, citos - nav neviena. Tas pierāda, ka tur, kur ir pašvaldības vēlme atvērt speciālo klasi, arī tiek "saražoti" pedagoģiski medicīnisko komisiju atzinumi par šādu speciālo vajadzību esamību.
Latvijas Disleksijas biedrība un citas vecāku NVO rosina Saeimu veikt grozījumus Vispārējās izglītības likumā, nosakot, ka skola nevis drīkst izvēlēties, vai nodrošināt skolēnam ar speciālām vajadzībām nepieciešamo izglītības pakalpojumu, ja tai ir atbilstošais nodrošinājums, bet gan tas tai ir neatsakāms pienākums un šis nodrošinājums ir jārada. Regulējums, kur finansējums tiks piesaistīts konkrētam skolēnam, nevis pašvaldības licencētai programmai, izslēgs iespēju, ka līdzekļi tiks izmantoti citām pašvaldības vajadzībām un, savukārt, dos iespēju izmantot šo naudu tieši konkrētā skolēna vajadzībām.
Otrā problēma, kas ir jāatrisina stratēģiskā un likumdevēja līmenī, ir speciālās izglītības kvalitāte visām speciālo vajadzību grupām, bet jo īpaši skolēniem ar mācīšanās traucējumiem.
Pēc 2013.g. LU pētījuma "Latvijas Republikas speciālo izglītības iestāžu sistēmas izvērtēšana" datiem pilnīgi neviens skolēns, kas pabeidzis mācīšanās traucējumu klasi, neturpina mācības vispārējā vidējā izglītībā. Tas pierāda to, ka šīs klases, kurās skolēni pamatizglītības programmu apgūst vismaz gadu ilgāk nekā parastajās skolās un vismaz teorētiski mācās 4-5 stundas nedēļā vairāk nekā viņu vienaudži, nekādu zināšanu uzlabojumu nepanāk. Protams, dīvaini, ka ne tikai IZM ierēdņi, bet arī LU izglītības pētnieku grupa nesaskata tajā lielu pretrunu, jo visur citur pasaulē skolēni ar mācīšanās traucējumiem mācās ne tikai vidusskolās, bet arī augstskolās, iegūstot augstākos akadēmiskos grādus jebkurā zinātņu nozarē, bet Latvijā pat ar milzīgu finansiālu ieguldījumu netiek pat līdz vidusskolai. Arī te pētnieki atspoguļo un atzīst par labu to, kas notiek praksē, pat nemēģinot kvantitatīvi analizēt izglītības kvalitāti šajās klasēs. IZM pati neveic nekādu speciālās izglītības kvalitātes analīzi.
Ne velti sabiedrībā ir viedoklis, ka šīs klases darbojas kā skolēnu "noliktavas", kur viņi tiek paglabāti līdz pamatskolas beigām,
un ļoti daudzi vecāki un skolēni ar mācīšanās traucējumiem uzlūko tās kā vietu, kur viņi tiks degradēti, nevis saņems labāku izglītību. Daudzu Latvijas skolēnu ar mācīšanās traucējumiem izvēle ir atteikties no jebkāda speciālās izglītības pakalpojuma, nevis pieņemt to, kas ir pieejams. Tajā pašā laikā Latvijā pat regulējuma līmenī skolēniem ar mācīšanās traucējumiem netiek paredzēts nekāds speciālas izglītības pakalpojums vidējā izglītībā, kas arī ir diskriminācija, kas ir jānovērš, labojot Vispārējās izglītības likumu.
