Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Arturs Žvinklis. VDK štatu darbinieku lietas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Latvijas koru skaņas īpašais spēks pasaules kormūzikā

VDK aģentūras kartotēka atklāta: "čekas maisos" pieminēto viedokļi

VDK aģentūras kartotēka atklāta: ko saka «čekas maisos» pieminētie

Retais vēlas vai vismaz ir ar mieru pastāstīt par to, kā viņa vārds nonācis publicētajā bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentūras kartotēkā jeb tā dēvētajos "čekas maisos". Uzrunājot šādus cilvēkus, Latvijas Radio lielākoties saņēma atteikumus. Lai arī atsevišķu laika liecinieku stāsti nesniedz pilnīgu priekšstatu par patieso ainu, tomēr ir arī cilvēki, kuri neizvairās no nepatīkamas sarunas.

ĪSUMĀ:

Interviju Latvijas Radio atteica Ojārs Rubenis un arī otrs savulaik populārā Latvijas televīzijas raidījuma “Labvakar” vadītājs Edvīns Inkēns. „Nerunāšu par šo tēmu. Es visu esmu pateicis filmā „Lustrum”. Es nejūtos vainīgs, vienkārši negribu sevi lieku reizi traumēt," teica Rubenis. Savukārt Inkēns norādīja, ka "Labvakar" vadītājiem ir noruna sniegt komentārus, "kad noplaks arī otrais vilnis, nevis vidusceļā". Jautāts, vai savu sadarbošanos ar čeku atzīst, vai neatzīst, Inkēns teica: "nu kā, es esmu bijis tiesā, kur pateikts, ka nav bijis. Šajā ziņā man varbūt vieglāk nekā citiem. Es tiesu izgāju pirms divdesmit pieciem gadiem". Atklātai sarunai nav gatavs arī Mihails Rodins. Par bezjēdzīgu potenciālo sarunu uzskata arī leģendārais latviešu režisors Jānis Streičs.

Čekisti centušies izmantot mirušu sievastēvu

"Labdien! Es esmu tas aģents nulle-nulle," ar smaidu un vieglu ironiju Latvijas Radio sveicināja Aldis Ermanbriks. Mūzikas žurnālists tiek sastapts viņa vadītajā "Rīgas skaņu" ierakstu studijā. Saruna notiek šaurā Ermanbrika kunga kabinetā ēkas pagrabtelpā. Saules gaisma te netiek. Plauktos cieši salikti mūzikas diski un plates, atskaņošanas aparatūra. Radio uztvērējs pārraida ziņas.

„Es domāju, ka ar čekas sistēmu saskārās pilnīgi visi, kas tolaik dzīvoja šeit, Latvijā, un arī citās republikās. Un es domāju, ka, nu, mēs tikai bieži vien par to nezinājām, jo, redziet, katrā lielākā darba vietā bija kadru daļa un katras daļas pirmā daļa bija tieši čekas virsnieks. Tās bija jebkurā projektēšanas institūtā, kur mans radinieks strādāja, man bija divi šādi darbinieki. Nu kā tad mēs nevarējām sastapt? Mēs sastapāmies, un bieži vien mēs pat nezinājām, ar ko mēs runājām, bet šajā sakarā, kā jūs te ieinteresēja, kā savervēja vai nesavervēja. Un es pat varētu teikt, mani pat ne savervēja, bet es biju, skaitījos aģents, tā arī varēja būt. Jo es aizgāju uz tiesu, un tiesa konstatēja – ir lēmums, ir tiesas lēmums, ka es neesmu bijis VDK informators,” par savu saskarsmi ar VDK stāsta Ermanbriks.

Pērn martā Latgales priekšpilsētas tiesa secināja: Aldis Ermanbriks nav bijis „čekas” ziņotājs un nav apzināti slepeni sadarbojies ar bijušo Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts drošības komiteju. Par labu Ermanbrikam liecināja arī viņa kartītes sastādītāja VDK darbinieka Aivara Dombrovska vārdi.

„Čekas darbinieks, Valsts drošības komitejas darbinieks, kas mani it kā vervējis, pateica, ka viņš visas lietas sadedzinājis. Arī žurnālā tā arī ir. Es varu parādīt šo žurnālu, kur rakstīts - tas ir iznīcināts 90 un 91. gadā. Ne tikai par mani. To teica arī Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbiniece, kad es vērsos pie viņas un lūdzu, lai pierāda, kas tad tas ir. Viņa saka, ka jūs varat droši iet uz tiesu, jo nekādas darba lietas nav, viss ir iznīcināts. Rodas jautājums, kā tas var būt, sadedzināts tonnām papīra. Darba lietas, ziņojumi. Es nerakstīju ziņojumus, bet jādomā, ja aģentūra pastāv, ir rakstīti ziņojumi. Tie visi esot sadedzināti, un tā kartīte nav sadedzināta. Tā ir maza lapiņa, kurā nav mana paraksta. Tātad kādam tas bija izdevīgi, un tagad mēs visi esam muļķi. Mēs dancojam pēc svešas stabules, jo tie, kas atstāja tikai to kartīti, tie zināja,” stāsta Ermanbriks.

Ermanbriks atminas – čekas darbinieki nelietoja fizisku vardarbību attiecībā pret viņu. Brīžiem – bijuši pat pieklājīgi. „Kad mani pirmoreiz mēģināja it kā savervēt. Tas bija, kad es apprecēju meiteni, kuras tēvs, kurš tagad ir miris, bija itālis. Es toreiz strādāja radio, mani izsauca un pateica, ka man jātiekas ar Drošības komitejas cilvēkiem. Tā bija vienīgā reize. Viņš arī nekur nezīmējās - kafejnīcā vai kaut kur es viņu tā netiku redzējis. Nu, protams, es tikos un arī tur mani neaģitēja kļūt par aģentu, bet teica tā: "nu, jums ir radi Itālijā. Mēs jūs varētu komandēt uz Itāliju, mums ir jāaizved kāda paciņa". Tik primitīvi, tik stulbi, viņi domāja, ka es esmu tāds idiots, ka tagad uzķeršos un es gribēšu ļoti tikties ar radiem, un nu es visu izstāstīšu. Bet man jau arī nebija ko stāstīt, jo viņš bija miris. Ar to bija viss, viņi likās mierā, es pateicu, mēs nesarakstāmies, tēvs manai sievai ir miris. Un ar to mūsu kontakti beigušies," pauda Ermanbriks.

Tomēr par žurnālistu astoņdesmitajos gados VDK interesējās daudz. Starp Padomju savienību un ASV 1986. gadā notika Čatokvas konference, kurā bija ļoti daudz ārzemnieku. Daudzi ārzemju un vietējie mūziķi uzstājās koncertā Dailes teātrī. „Visslavenākie amerikāņu mūziķi un mūsu bigbends gatavojās koncertam, un es biju Latvijas Televīzijas translācijas atbildīgais redaktors. Es eju pa darbinieku ieeju Dailes teātrī, pretī ir viens mazs vīriņš. Saka, es esmu Valsts drošības komitejas virsnieks, es esmu atbildīgs par šo pasākumu, lūdzu, ziņojiet, ja kas būtu ļoti slikts padomju valstī. Nu, protams, nu ko es izdarīju, atbildēju - mierīgi, mierīgi, ja kas, labi, es jums ziņošu. Vispār nekas tāds arī nebija. Un man arī nevajadzēja ziņot, bet, redziet, es tagad varu atzīties, ka esmu solījies ziņot, vai ne,” teica Ermanbriks.

Alda Ermanbrika kartīte aģentūras kartotēkā parādījās pirms tam, 1983. gadā. Segvārds „Māris”. Tāds ir otrs viņa vārds. Žurnālists saka, ka par to nav zinājis. Bet VDK darbinieks tiesā skaidroja: vajadzēja izpildīt plānu – savervēt četrus aģentus gadā. „Vispār ar šo cilvēku, kuru es satiku tiesā, varbūt es tikos četras vai varbūt piecas reizes, bet ne vairāk. Mans vervētājs teica: es regulāri tikos ar konservatorijas vadību, ar Imantu Kokaru. Es prasīju, vai viņš bija arī tavs aģents, tāpat kā es. „Nē, nē, viņam nevajadzēja būt, viņš jau bija rektors, es pie viņa gāju kā pie rektora," norāda Ermanbriks. Šo ziņu šobrīd nevar pārbaudīt.

Ermanbriks uz sarunu ticis izsaukts arī saistībā ar aizliegta mūzikas klipa pārraidīšanu LTV raidījumā „Varavīksne” astoņdesmito gadu vidū. Laionels Riči izpildīja dziesmu filmā „Baltās naktis” par pārbēgšanu no Ļeņingradas. Klipā dejoja baletdejotājs Mihails Barišņikovs. "Protams, es tikos, un tas bija ne jau tajā Stabu ielā, bet kaut kur citur, pat neatceros, varbūt kādā konspiratīvajā dzīvoklī. Man prasīja pat uzrakstīt, rakstiski apliecināt, nevis to, kāpēc es esmu parādījis, bet, kur es to esmu dabūjis. Protams, es biju nosvīdis, es uzrakstīju, ka Maskavā," teica Ermanbriks.

Čekas maisu publiskošanu Ermanbriks sauc par kļūdu, jo pierādīt kāda vainu ir ļoti grūti. Šī iemesla dēļ, pat ja cilvēks atzīts par nevainīgu, aizdomas bieži vien paliek.„Bet tagad ir tā lielākā problēma notikusi, nu ir atvērts vaļā, izbērts uz galda maisu saturs, bet tajā saturā nekā nav, un viņš nevar pierādīt, ka ir nevainīgs. Nevar pierādīt vispār neko. Tā šiem cilvēkiem diezgan liela traģēdija. Nu man ir bieza āda, es jau esmu ļoti vecs un tā tālāk, man tagad būtībā vienalga, bet tas ir zīmogs uz visiem laikiem,” pauda Ermanbriks.

Bijušais Drošības policijas darbinieks aģentu kartotēkā iekļuvis, strādājot padomju laiku milicijā

Rauls Kreicbergs ilgus gadu desmitus ir strādājis drošības struktūrās. Padomju laikā apcietināja zagļus un slepkavas, tika apbalvots par veiksmīgi atklātu noziedzīgu grupējumu. Neatkarīgās Latvijas laikā viņu un viņa sadarbību ar čeku rūpīgi pārbaudīja. Taču nekādu šaubu par viņa uzticību brīvās suverēnās valsts interesēm neradās.

„Es kopā strādāju par konkrētām lietām. Es to atzinu arī SAB rakstiski, konkrēti ar kuru cilvēku, par kādām lietām. Tās lietas var Iekšlietu ministrijas arhīvā atrast, un es domāju arī, ka mani arī pārbaudīja, jo man bija augstākā pielaide valsts noslēpumu objektiem. Es biju Jelgavas reģionālās Drošības policijas priekšnieks. Es noteikti nebūtu pieņemts darbā un amatā ielikts, ja viņi nebūtu to pārbaudījuši, viņi taču konstatē, ka esi lojāls Latvijai. Savādāk jau nevar būt laikam,” pauda Kreicbergs.

Viņa kartīte čekas maisos nav bijusi viltota vai uzradusies neapzināti. 1985. gadā sadarbība bija nepieciešama, atklājot bandītu grupējumu un nogādājot galveno liecinieku uz Stabu ielas izolatoru. Tās lietas ietvaros čekas māja garantēja liecinieka drošību.

„Man neviens nebūtu ļāvis braukt pratināt viņu uz to Stabu ielu, ja es nebūtu parakstījies, ka neizpaudīšu to, ko es tur redzu, to, ko es tur runāju. Savādāk darbs nebūtu gājis. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem. Otrs tas, ka tur bija iesaistītas citas augstas milicijas amatpersonas. Cēsu milicijas priekšnieks tika tās lietas ietvaros apcietināts. Šādas lietas varēja kārtot tikai ar dienesta cilvēkiem, kas par to atbildīgi. Tur nekas nebija politisks. Pēc tam lieta beidzās un arī, kā saka, jebkādi kontakti beidzās,” skaidroja Kreicbergs.

Valsts drošības komiteja pildīja arī to lomu, ko šobrīd, piemēram, mūsu valstī veic iekšējās drošības birojs. "Strādājot Drošības policijā, pie manis griezās vairāki pazīstami cilvēki, kuri teica, ka viņi sadarbojas. Tā gadījās, un tā. Mēs pieņēmām paskaidrojumus, cilvēku nomierinājām. Tagad, kad tie maisi atvērās, tie cilvēki tur nav iekšā nemaz. Nu tad man jautājums ir, kāda tiem maisiem ir atklāšanas jēga? Kāpēc viena daļa tur ir, otra daļa nav? Manas domas – tos, kas nevēlējās ar viņiem kārtīgi sadarboties, tos viņi arī pameta. Viņi ir otrais stiprākais specdienests pasaulē aiz MOSSAD. Vai tad viņi muļķi bija?" tā Kreicbergs. Viņš pieļāva, ka "čekas maisos" cilvēki atstāti ir ar nodomu, iespējams, lai "latvieši viens otru apēstu kādā brīdī”.

Kā nokļuvis kartotēkā - neatminas

Kartotēkā ir arī Normunds Beļskis, dzejnieks, daudzu ministru padomnieks un sabiedrisko attiecību speciālists. Tiekoties ar Latvijas Radio, viņš stāsta, ka Augstākajā padomē balsojis par Latvijas neatkarību. "Toreiz visiem, kas balsoja par neatkarību, Vaira Vīķe-Freiberga nolēma piešķirt Triju Zaigžņu ordeņus. Viņi zināja, ka vairāk nekā 30 no mums ir kartotēkā iekšā taču,” teica Beļskis.

Kas notika 1983. gada janvārī jeb, kā norādīts kartītē, vervēšanas brīdī, Beļskis skaidri neatminas. Toreiz viņš ir bijis Rīgas jauno literātu studijas biedrs. Savu vervētāju viņš ir pazinis. "Tā laika Latvijas Radio viņi bija bieži viesi, un bija arī vairāki raidījumi, kas ir radušies PSKP Centrālās komitejas uzdevumā un kurus uzraudzīja VDK. Viņu uzdevums bija skatīties, lai neaizejam par tālu. Nevis kāda ziņojuma rakstīšana vai, kā te man "feisbukā" viena meitene uzrakstījusi - vai neesmu VDK uzdevumā viņu bučojis. Tas mani pārsteidza, bet tas ir bijis viltus profils,” teica Beļskis.

Beļskim tika dots segvārds „Vitis”. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka tā sauca viņa radinieku. Taču, visticamāk, tādēļ, ka Vitis bija viņa skolas un jaunības draugs. „Katrā ziņā, kad man ir bijušas tikšanās ar šīs iestādes cilvēkiem, tad informācija, ko viņi sniedza, dodot mājienus par mani un manu ģimeni, bija apbrīnojami precīza. Sākot no visas medicīniskās informācijas un beidzot ar kaut kādām sadzīves lietām. Būtībā tāda totāla cilvēku novērošana notika, bet astoņdesmito gadu otrā pusē, es domāju, ka arī šķelšanās notika šajā iestādē un šķelšanās notika komunistiskajā partijā,” norādīja Beļskis.

Uz tiešu jautājumu, vai sadarbojies ar čeku, viņš gan atbildēt izvairās. "Ko sauc par ziņošanu? Es domāju, ka mums katru dienu kāds par kaut ko ziņo, sūdzas. Es ne par ko neesmu sūdzējies, ne par ko neesmu tādu ziņojis. Man ir bijusi saskarsme ar cilvēkiem, kas brauca un mēģināja saprast, kādi būs tālākie procesi Latvijā. Tas bija ģenerālmajoru līmenis, kurus redzēju vēlāk blakus perestroikas tēvam Gorbačovam. Par tiem procesiem es sniedzu savu viedokli, tur nekas nebija jāraksta,” teica Beļskis.

Pārrunāto ar šādām personām Beļskis iecerējis aprakstīt autobiogrāfiskā romānā, kuru iecerējis pabeigt tuvāko 2-3 gadu laikā. Vai tajā būs vieta nožēlai? Jā, par to, ka deviņdesmito gadu sākumā, būdams aktīvajā politikā, nepieņēma lustrācijas likumu. Šī brīža process, viņaprāt, neveicina nedz zinātnisku izpēti, nedz tiesiskumu. „Lai ko es neskaidrotu, tik un tā, arī pēc šī jūsu pārraidītā sižeta būs tādi, kas man uzbrauks virsū un kaut ko pateiks. Vienkārši to zinu, bet es esmu pietiekami stiprs cilvēks, lai varētu aizsargāt pats sevi un aizsargāt savu ģimeni. Ne jau visi cilvēki ir stipri morālā ziņā un spēj būt stoiciski. Daudzus cilvēkus tas var vienkārši salauzt,” norādīja Beļskis.

Personisku sirdsapziņas pārmetumu par saskarsmi ar čeku Triju zvaigžņu ordeņa saņēmējam Normundam Beļskim nav. „Man, skatoties sevī, savā dvēselē, ja tajā ir bijuši kādi melni plankumi, tad es tos ar savu darbu, kas ir bijis kopš neatkarības atgūšanas, esmu šos plankumus izdzēsis, gan audzinot savus bērnus, gan strādājot dažādus darbus. Es domāju, ka es to visu esmu darījis godprātīgi. Vai jūtos vainīgs? Varbūt tāpēc, ka piedzimu tai valstī. Ko varēju darīt? Man nepalaimējās piedzimt trimdā. Jūtos vainīgs varbūt tāpēc, ka nepiedzimu kādā slavenā ģimenē, bet vienkāršu cilvēku ģimenē, diemžēl augu bez tēva, bet man ir sava ģimene, mani bērni, ar kuriem es lepojos un kuri lepojas ar mani. Es skatos droši nākotnē, un es domāju, ka Latvija būs un pastāvēs,” teica Beļskis.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti