Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Vašingtonas latviešus vieno no bēgļu gaitām saglabātas lietas

Svētdienas rīts. ASV galvaspilsēta Vašingtona vēl mostas. Latijas Televīzja ir ceļā uz Rokvili - pilsētu nepilnas stundas braucienā no Vašingtonas centra, kur jau daudzus  gadus pulcējas Amerikā dzīvojošie latvieši.

Zem viena jumta te ir dievnams, kurā darbojas evaņģēliski luteriskā draudze, latviešu muzejs, svētdienas skola, kopā nāk koris, deju kolektīvs, notiek saviesīgi pasākumi un nomitinājusies arī   Apvienotā Amerikas Baltiešu nacionālā komiteja jeb baltiešu lobijs ASV. Pār pagalmam ir pensionāru nams, kurā mitinās Amerikas latviešu kopienas sirmgalvji.

Koris - savienotājs

Vieni no pirmajiem svētdienas rītu latviešu centrā ir sākuši koristi. Tuvākais lielākais notikums ir vasarā gaidāmie Dziesmu svētki Toronto, Kanādā. Dažs atbraucis no tuvākās apkārtnes, bet cits no tālākiem štatiem, gluži kā diriģents Rihards Skulte.

“Korī ir ap trīsdesmit dziedātāju. Vašingtonas jauktais koris ilgi nav eksistējis. Mēs atsākām tieši pirms Baltimoras dziesmu svētkiem, pirms pāris gadiem. Dziesma visus savelk kopā. Valoda, protams, ir ļoti svarīga un sabiedrība; un mēs gatavojamies visi kopā kam lielākam, ko varam paveikt,” saka diriģents Rihards Skulte un bilst, ka ar vīru balsīm, kas allaž koros ir problēma, nav tik bēdīgi: “Mēs šad tad esam vairāk, šad tad mazāk, bet tie, kuri nāk, tie ļoti cītīgi dzied".

Aivars Osvalds ir kora administrators un, viņaprāt, koris Amerikas latviešu kopienai ir ļoti svarīgs: “Man liekas, ka dziesma un dziedāšana ir ļoti, ļoti dziļi mūsu latviešu kultūrā. To pierāda tas, ka Dziesmu svētki ir notikuši kopš 1873. gada, un mēs, protams, te, Amerikā, esam centušies turpināt Dziesmu svētku kultūru un daudzās pilsētās ir kori, un tā mums vienmēr patīk sanākt un dziedāt.”

Alberts Ozols pārstāv kora jaunāko paaudzi un atklāj, kādēļ viņam ir svarīgi šeit būt: “Es nāku uz kori, jo man patīk dziedāt, un šī ir tā vieta, kur to darīt ārpus dzīvokļa. Man patīk sparīgāks veids, kā mēs varam ar mūsu dzimteni un kultūru apvienoties un tajā dalīties. Mēs nākam uz kori, dejojam deju kolektīvā, apmeklējam dievkalpojumu, un  kopā sanāk jauka sabiedrība."

Domā angliski, raksta latviski

Kamēr augšā mēģina koristi, lejā pulcējas latviešu skolas bērni. Šī ir trešā lielāka latviešu skola ASV. Tās sastāvs ir mainīgs, bet patlaban skolu apmeklē 46 bērni, sākot no četru līdz 13 gadu vecumam – gan ASV pastāvīgi dzīvojošo ģimeņu, gan diplomātu atvases. Ir izveidota īpaša klase bērniem, kuri latviski neprot, jo aug jauktās ģimenēs, bet vecāki vēlas, lai saikne ar Latviju saglabātos.

Lielākā daļa, kuri pabeidz izglītošanos, turpina vasaras mācības latviešu skolā “Garezerā”, kas ir četrus gadus ilga programma, kur saņem diplomu par skolas beigšanu un arī noliek latviešu valodas eksāmenu, kas notiek sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru.

Tas paver iespējas, piemēram, ja ir vēlēšanās, doties uz Latviju strādāt.

Kādā no telpām, kur valda īsta rosība, skrapst zīmuļi un pildspalvas, cītīgi strādā pirmās klases skolotāja Līga Briģe un viņas palīgs Henriks Pēkalis. “Viņi visi domā angļu valodā, apmeklē amerikāņu skolu, un bērniem pirmā bieži vien ir angļu valoda, līdz ar to, piemēram, mūsu “e” viņiem ir  ”ai” un ”a” ir “ei” un tamlīdzīgi. Ir mazliet grūti ar skaņām. Bet tad, kad viņi nokoncentrējas, ļoti labi pieslēdzas atšķirībām,” tā skolotāja.

Vaicāta, vai latviešu valoda no Amerikas aiziet vai nostiprinās, jo paaudzes mainās, Līga Briģe atzīst: “Nu, jā, un tieši tagad notiek paaudžu maiņa. Tas ir ļoti jūtams. Man liekas, ka tā mazliet aiziet. It kā jauni bērni vienmēr nāk klāt. Ja jūs redzēsiet mazo bērnu grupiņu – mazā paaudze jau aug, vienmēr viņi ir, bet tas ātrais dzīves ritms... parasti sestdienās, svētdienās bērni, šeit, Amerikā, ļoti daudz nodarbojas ar sportu, pulciņiem, tad ir jāizdomā, kas ir prioritāte. Bieži vien vecākiem tā ir dilemma, braukt šeit uz latviešu skolu un pavadīt šeit pusi dienas vai arī vest bērnus uz hokeju, futbolu un tamlīdzīgi.”

Noderētu interaktīvas programmas

“Mūsu ģimenei tas bija ļoti svarīgi, jo, kad mēs ieradāmies, nebija sajūtas, ka mēs būtu atrauti no valsts, bija būtiski, ka šeit ir cilvēku grupa, kas domā tāpat un to pašu grib saviem bērniem,” saka Ingrīda Rosa, kura vienlaikus ir mamma un skolotāja.

“Mēs mājās runājam latviski, lai bērni apzinās to, ka ir vēl ļoti daudz cilvēku, kuri runā latviski. Kad mēs aizbraucām uz Latviju, tad viņi: “Ah, mēs varējām runāt latviski, un tur visi cilvēki runā latviski! Tā kā tas ir ļoti būtiski,” piekrīt Aina Akmeņkalne, kura pārcēlusies pie meitas ģimenes un mazbērniem  ASV.

“Es esmu vienīgā, kura mājās runā latviski, un mums šīs svētdienas ir iespējas ne tikai redzēt, ka arī citi bērni runā latviski, bet ir tādā pašā situācijā kā mans dēls, kuram viens vecāks ir latviski runājošs un otrs ne, un ka viņš nav vienīgais, kas tiek vests uz latviešu skolu,” vērtē skolēna mamma Agnese Deleo.

Latviešu skolu cītīgi apmeklē arī Emilija Jurkevica, kura pati nerunā latviski, bet ir stingri apņēmusies valodu apgūt: “Mana tēva vecāki  emigrēja no Latvijas 1944. gadā uz Zviedriju, un viņš pats izauga Kanādā. Mans tēvs brīvi runā latviski, bet mūs kā bērnus nemācīja. Šovasar es biju Latvijā Dziesmu un deju svētkos, un, kad atgriezos mājās, nolēmu, ka gribu pati un savam dēlam iemācīt latviešu valodu.”

Latviešu skolas pārzine Aija Celma-Evansa atzīst, ka skolai liels ieguvums ir diplomātu bērni, kuri laikā, kad vecāki strādā ASV, arī skolā var ienest labu latviešu valodu.

Uz jautājumu, kādu palīdzību Rokviles skola vēlētos no Latvijas, Aija Celma-Evansa atzīst: “Grāmatu mums ir daudz. Tā nianse ir, ka mēs, protams, nevaram tikt salīdzināti ar skolām, kas ir Latvijā, jo tur bērni mācās piecas dienas nedēļā, bet mēs – vienu, un tā ir tikai nepilna diena. Mums droši vien vairāk noderētu, ja izveidotos interaktīvas programmas, ne tikai valodas mācībai, bet, piemēram, ja būtu interaktīva programma vēstures mācībai vai ģeogrāfijai. Tas palīdzētu saprast, ka mūsu latviešu skola nav tikai kā muzejs, bet ka ir daudzas  jaunas lietas, ko mēs darām.” Viņa atzīst, ka skolai ļoti noderētu interaktīva tāfele.

Plāno dievkalpojumus angļu valodā

Draudze ir vēl viens Vašingtonas latviešu sabiedrības pulsa mērītājs. Tajā ir ap 400 dalībnieku, no kuriem 60 ir bērni. Draudze, kā saka tās prāveste Anita Vārsberga-Pāža, noturas, varbūt arī tādēļ, ka ir tuvu galvaspilsētai un Vašingtonā un tuvākajā apkārtnē nav otra latviešu centra.

“Protams, īpaši ar jaunākajiem atkal ir valodas jautājums – cik runā un kādreiz pat – cik saprot. Bet mēs darām, ko varam, un šajā brīdī mēs šeit noturam dievkalpojumus tikai latviešu valodā, bet izskatās, ka drīz mēs gribētu arī piedāvāt angliski. Latviešu skolā īpaši daudz ir ģimenes, kur mātes ir no Latvijas, bet tēvi - no Dienvidamerikas, mēs varbūt arī trīs valodās varētu noturēt dievkalpojumus,” tā  Anita Vārsberga-Pāža.

Latviešu centrs no arpuses.

''“Garezerā” ir klase, kur piedalās tie, kas nav latviski runājoši. Tas man ļoti dod cerību, ka no tiem desmit divi vai trīs interesējas, lai aizbrauktu uz Latviju uz iespējami ilgāku laiku, un viņi iemācās valodu daudz labāk, un ir daži, kas ir palikuši,” izvērtējot latviešu valodas noturību bilst draudzes pārstāve Dace Zalmane.

No bēgļu gaitām saglabātas lietas

Ne tikai svētdienās, bet ikreiz, kad kādam rodas interese, Rokvilas latviešu centra pirmajā stāvā durvis ver latviešu muzejs. To Latvijas Televīzijai izrāda direktore Lilita Bergs. “Mums pietrūka muzejā vietas, lai visu to stāstu pastāstītu, ne tikai amerikāņiem, bet arī latviešiem, latviešu bērniem, kas ir dzimuši šeit. Mēs sākam ar senākiem laikiem un tad, kad vācieši ienāca,” viņa sāk ekskursiju pie vēstures sienas.

Tā izstāsta galvenos mūsu valsts likteņa pavērsienus, bet pie citas sienas to dara cilvēki, ar kuriem Amerikas latviešu vidē lepojas.

“Tikai daži no slaveniem cilvēkiem ir bijuši šeit. Pēteris Vasks bija, un bija ļoti priecīgs redzēt savu seju. Viņš parakstīja te savu autogrāfu,”  Lilita Bergs rāda pie komponista Pētera Vaska portreta. Te redzami arī sportisti  - maratoniste Jeļena Prokopčuka, basketbolists Kristaps Porziņģis, pianists Vestards Šimkus, baletdejotājs Mihails Barišņikovs un citi.

Savukārt muzeja ekspozīcija ir tapusi no lietām, kuras emigrācijas latvieši ir paguvuši paņemt līdzi, atstājot dzimteni un nonākot svešumā. “Mums jau nav daudz mantu no īstām vēsturiskām lietām, jo šo muzeju ir izveidojuši cilvēki, kuri muka Otrā pasaules kara laikā. Ļoti maz arheoloģisku lietu mums ir. Mums bija jāsmeļas no grāmatām, ko cilvēki paņēma līdzi no brīvības laikiem. Mums ir monētas no četrpadsmitā gadu simteņa līdz eiro. Kāds izveda šo mucu kā koferi, kad muka no Latvijas uz Vāciju un tad uz Ameriku,” saka Lilita Bergs, vedinot tālāk muzejā.

“Diemžēl mums, Amerikā, nav centrālā arhīva  latviešiem un muzeja, kas būtu atalgots un pastāvīgi varētu sevi uzturēt. Mēs esam īrētās telpās, ALA (Amerikas Bibliotēku asociācija) maksā mazu budžetu katru gadu, un viss ir brīvprātīgi. Tā ka paliek grūtāk un grūtāk atrast brīvprātīgus cilvēkus  amatiem trimdā, jo cilvēki asimilējas, un tagad visi brauc uz Latviju, lai skatītos vēl dziļāku vēsturi,” atzīst Lilita Bergs.

Svētdiena noslēdzas ar kopīgu kafijas galdu, kad pārrunāt politiku, Latvijā, ASV. Grāmatu galdā vēl var tikt pie literatūras no Rīgas, par ko rūpējas Vilnis Vasermanis. Skola jau beigusies, un jaunākā paaudze devusies savās gaitās. Līdz nākamajai svētdienai Latviešu centrā Rokvilē.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti