ĪSUMĀ:
- Divu gadu laikā vien retais varmāka izmantoja valsts apmaksāto rehabilitāciju.
- Par nenotikušo rehabilitācijas konsultāciju nemaksā, kas pakalpojumu sniedzējiem rada zaudējumus.
- Piedāvā varmāku rehabilitāciju padarīt obligātu.
Jau vairākus gadus cīņā ar vardarbību ģimenē policija nošķir varmākas no upuriem, taču tas esot vien īslaicīgs problēmas risinājums. Lai samazinātu vardarbības apmērus, nepieciešams strādāt ar varmāku, lai novērstu vardarbīgu epizožu atkārtošanos.
Kopš 2015.gada valsts apmaksā sociālo rehabilitāciju vardarbības upuriem un varmākām, taču vien retais pāridarītājs gatavs atzīt savu vainu. Līdz ar to pašlaik rosināti grozījumi likumā, kas paredz turpmāk rehabilitācijas pakalpojumus noteikt kā obligātus visiem varmākām, pret kuriem ierosinātas krimināllietas.
Risinot konfliktus ģimenē, policija pagājušajā gadā pieņēmusi vairākus simtus lēmumu par varmākas nošķiršanu no upura. Un spēkā esošā likumdošana paredz, ka dzīvesvieta jāpamet tieši varmākam. Policijas pieņemto lēmumu skaitam ir tendence pieaugt, un tas norāda, ka ar konfliktā iesaistīto pušu nošķiršanu vien problēmu nevar atrisināt. Tāpēc pirms trim gadiem ieviests valsts apmaksāts pakalpojums varmākām, sociālā rehabilitācija.
Valsts policijas pārstāve Kristīne Lāce-Štrodaha, kuras atbildība ir ģimenes vardarbības draudu novēršanas joma, stāstīja, ka nepieciešams darbs ar varmākām, un maziem soļiem jau kaut kas notiek.
“Nav jau atrisināta problēma ar to, ka mēs viņu izliekam ārā no dzīvesvietas. Viņā krājas iekšā tikai dusmas. Tas neatrisina problēmu,” norādīja policijas pārstāve.
Policisti valsts apmaksāto pakalpojumu varmākām piedāvājot, bet par to nodrošināšanu atbild pašvaldības. Tās apmāca savus sociālos darbiniekus vai pakalpojumu iepērk, kā to dara Rīgas Sociālais dienests. Rīdziniekiem vardarbīgu uzvedību palīdz mazināt mācību centra „MKB” speciālisti. Pagājušajā gadā šo pakalpojumu izmantoja 29 personas, no kurām desmit rehabilitācijas kursu pabeidza.
Dienesta pārstāve Marina Fiļipova stāstīja, ka grupā parasti strādā divi speciālisti, kas vada, un viņiem ir obligāti jābūt sertifikātam, kas ir noteikts Ministru kabineta noteikumos, un tikai tad viņi var sniegt šo rehabilitācijas pakalpojumu.
“Netiek maksāts par to, ja klients nav apmeklējis, līdz ar to pakalpojuma sniedzējam tie ir zaudējumi. Bet, nu, tie ir publiskie līdzekļi, līdz ar to nav iespējas samaksāt par nenotikušu konsultāciju,” stāstīja Fiļipova.
Šāda pieeja esot finansiāli izdevīgāka, jo apmācības izmaksā dārgi, bet realitātē šo psihologu un citu speciālistu noslodze ir nepietiekama. To, ka rehabilitācijas pakalpojumu grupas ir grūti nokomplektēt, secinājuši arī biedrībā „Skalbes”. Varmākas neesot motivēti un savu vainu neatzīstot.
Biedrības vadītāja Zane Avotiņa un psiholoģe Santa Ozoliņa uzskata, ka varmākam rehabilitācija var būt obligāta prasība, lai atgrieztos normālā ikdienas dzīvē.
To varētu noteikt ar tiesas spriedumu, kā ir daudzās valstīs, jo visbiežāk šie cilvēki neizvēlas būt vardarbīgi vienkārši aiz labas dzīves.
Varmāku aktivitāte piedalīties pakalpojuma saņemšanā gan ar katru gadu pieaugot, tomēr aizvien profesionāļu palīdzību izmanto mazāk nekā puse no varmākām.
Patlaban jau esot rosināti grozījumi likumdošanā, kas paredz sociālo rehabilitāciju noteikt par obligātu tām personām, pret kurām par vardarbību ierosinātas krimināllietas.
Pašvaldību savienības padomniece sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte stāstīja, ka lielākā problēma saskaņa ar statistiku ir tāda, ka “līdz krimināllietām nonāk neliels procents”, un “tad ir jautājums par tiem pārējiem, un tas ir atkal brīvprātīgi, ja tu viņu motivē un ja viņš ir gatavs tiešām saņemt šo rehabilitācijas pakalpojumu”.
2015.gadā rehabilitāciju saņēma 99 personas - 40 vīrieši un 59 sievietes, bet 2016.gadā 304 personas - 141 vīrietis un 163 sievietes. “Sievietes ir motivētākas acīmredzot,” piebilda Rudzīte.
Kā veiksmīgus piemērus Pašvaldību savienības padomniece izceļ Rēzekni, kur pašvaldība finansējusi apmācības pašu sociālajiem darbiniekiem, kā arī Tukumu.
