Sadaļas Sadaļas

Panorāma

ES un Lielbritānijas «Brexit» sarunās ievērojamas domstarpības

Panorāma

Panorāma

Vardarbība ģimenē: vai baznīcā var saņemt mierinājumu?

Vardarbība. Vai baznīcā var saņemt mierinājumu?

Vardarbībai patīk klusums. Par to, kas noticis mājās, parasti klusē gan varmāka, gan cietušais. Cilvēkiem ir kauns atzīties, ka perfektā ģimene nemaz nav perfekta, ka kāds šajā ģimenē cieš. Par uzticības personām dažkārt kļūst reliģisko draudžu locekļi. Taču ne vienmēr vardarbības upuri saņem cerēto atbalstu.

Vardarbība. Vai baznīcā var saņemt mierinājumu?Zanda Ozola - Balode

Guna Samsonova no vardarbības cietusi mūža lielāko daļu, jau kopš agras bērnības.

"Man vairākas tādas epizodes ir prātā. Viena no tām, kā mēs ar mammu un brāli, katrs pie rokas, mums apmēram bija seši gadiņi abiem, mēs bēgam pa ielu. Un tēvs, sadzēries un satrakojies, skrien pakaļ. Es atceros vienu brīdi, mamma bēga no tēva uz laukiem, tur bija tāds liels suns. Es sēdēju suņa būdā. (..) Sēdēju suņu būdā, apķēru suni un stāstīju, cik man ir grūti," stāsta Guna. 

Guna skaidro – kad mamma pameta tēvu, dzīve nekļuva labāka. Viņas patēvs slikti izturējies pret Gunu un viņas brāli. Jau 11 gadu vecumā Guna sākusi strādāt, lai nopelnītu iztiku – slaucījusi ielas, bet 14 gadu vecumā aizbēgusi no mājām.

"Kad es sāku bēgt no mājām, sāku satikties ar 8 gadus vecāku vīrieti, man bija 14 gadi. Jā, es vienkārši gribēju, lai kāds mani uzklausa, patiesībā meklēju tēvu. Lai kāds samīļo, vismaz patur roku, bet šim cilvēkam jau nebija vajadzīga meitiņa, viņam bija vajadzīga sieviete," norāda Guna.

Šis vecākais vīrietis kļuvis par Gunas dzīvesbiedru nākamajiem 20 gadiem. Laulībā dzimuši divi bērni. Taču lielu daļu no kopdzīves laika viņa jutusies slikti. "Tā bija gan emocionāla, gan, teiksim tā, seksuāla vardarbība arī," pauž Guna.

Kā vienu no mokošiem emocionālas vardarbības veidiem Guna raksturo vīra klusēšanu, viņas ignorēšanu.

"Tu sities, visu laiku tu ciet, un tu ceri, ka tas cilvēks kaut kā mainīsies, kaut kas mainīsies, es nezinu. Es pat nemācēju to noformulēt, ka tā ir emocionāla vardarbība. Jo saprotiet, tu visu laiku jūties vainīga arī par to," tā Guna.

Guna norāda – viņa meklējusi atbalstu kristīgajā draudzē, ar ko saistījusies viņas ikdiena, taču pretī saņēmusi pārmetumus.

"Man bija jānostājas pret visu kristīgo vidi, kur es atrados tajā laikā, jo visiem bija izveidojies priekšstats, ka mums ir ļoti labi laba dzīve, laimīga laulība, kaut gan visi zināja, ka vīrs spēlē azartspēles. Un visi kaut kā prasīja atbildību no manis," akcentē Guna.

Vēlāk Guna vērsusies arī pie katoļu priestera, bet arī tur saņēmusi mājienu, ka ciešanas tuvina Dievam. Spriedze, kurā Guna dzīvoja, atbalsta vietā saņemot pārmetumus, radīja spēcīgu trauksmi, depresiju. Viņa zaudēja darbaspējas.

"Luterāņi runāja, ka tas mans sods. Par to, jā, ka es izšķīrusies no tik laba vīra," pārmetumus atceras Guna.

Kā rīkoties, sastopoties ar draudzes locekļiem, kas cieš no vardarbības? Kristīgās baznīcas oficiālais viedoklis ir vienots – vardarbība ģimenē netiek atbalstīta, oficiāli ciest neviens neliek. Kā tas notiek praksē, zina vien iesaistītie. Kopš 2015. gada katoļu baznīcai izstrādātas īpašas vadlīnijas nepilngadīgo un bezspēcīgo personu aizsardzībai Latvijas diecēzēs.

"Svarīga ir kompetence un zināt, kur ir tās robežlīnijas, kas cilvēkam var palīdzēt. Un atsevišķos gadījumos mēs tiešām aicinām un lūdzam, lai viņi vēršas pie tiesībsargājošām iestādēm. Vai tiešām ir tāda vardarbība, kur cilvēks cieš. Tiek piekauts vai fiziska vardarbība, tad ir pašsaprotami, ka ir jāmeklē palīdzība ne tikai baznīcā, lai saņemtu tikai garīgu mierinājumu. Tas arī šinīs vadlīnijās ir ļoti stingri atrunāts. Baznīca nevēlas aizvietot psihologu, psihoterapeitu darbu," stāsta Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis.

Vardarbība neatbilst Kristus mācībai, neatbilst tuvākmīlestības bauslim – tā sagrauj uzticēšanos, kas ir jebkuru attiecību pamatā, tāpēc jebkāda vardarbība ir nosodāma – tā norāda arī Evanģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Sandis Ratnieks. Pasaules luterāņu federācija jau 2002. gadā izplatījusi dokumentu ar nosaukumu ''Baznīca saka nē vardarbībai pret sievietēm''.

"Bieži vien varmāka vēlas šīs lietas paturēt slepenībā. Par šīm lietām ir jārunā cilvēkiem, kas cieš no vardarbības – šajā gadījumā sievietēm, ir jāmeklē palīdzība, un draudzēm visādā veidā jācenšas šos cilvēkus atbalstīt," uzskata Ratnieks.

Sandis Ratnieks gan pieļauj atšķirīgu Svēto Rakstu interpretāciju, kuras dēļ kolēģu rīcība kādās draudzēs varētu būt bijusi atšķirīga. Taču aicina kolēģus nosodīt jebkāda veida vardarbību un palīdzēt tiem, kas no tās cieš.

Labdarības maratonā "Dod pieci!" un projektā "Apburtais loks. Vardarbība ģimenē" sabiedriskie mediji kopā ar pētnieciskās žurnālistikas centru "Re: Baltica" meklē, kas vēl jādara, lai samazinātu vardarbību ģimenē. Viens no faktoriem, kas kavē aiziešanu no vardarbīga partnera, ir ekonomiskā atkarība. Vēl arī nozīmīgi ir vardarbību pierādīt – fiziskās vardarbības gadījumā nozīmīga ir ārstu kompetence.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt