Baidoties, ka dzīve varētu pārvērsties vēl lielākās ciešanās, Kristīne lūdz, lai plašāka publika neuzzinātu viņas īsto vārdu. Viņa raksta, ka fiziskas vardarbības ģimenē neesot bijis, taču emocionāli vardarbīgs vīrs kļuvis drīz pēc bērna piedzimšanas. Vīrs uzspiedis savu viedokli, norādījis, ka sievai jāklausa vīrs. Pazemojumu dēļ bieži raudājusi, no vīra baidījusies. Pamanījusi, ka arī bērns sāk baidīties no tēva.
“Ar bailēm dzīvoju, vai nedēļas nogalē vai kādā citā dienā drīkstēsim abi ar bērnu aizbraukt pie maniem vecākiem,” atklāj Kristīne.
Redzot, ka neveselīgās attiecības sāk ietekmēt kopīgā bērna veselību un uzvedību, Kristīne no vīra aizgājusi. Taču pretimnākšana no iestādēm, kurām lūgusi palīdzību, bijusi tikai sākotnēja.
Pārciestā emocionālā vardarbība, organizējot jautājumus par bērna saskarsmes tiesībām ar tēvu un bērna bailēm no tēva, palikusi otrajā plānā. Kristīnes nevēlēšanos tikties ar varmāku bāriņtiesa tulkojusi kā nevēlēšanos sadarboties.
Latvijas Televīzijas rīcībā ir tiesas lēmumi, no kuriem var secināt, ka tiesa ir informēta par emocionālo vardarbību ģimenē. Tomēr, izvērtējot lietas materiālus, tiesa secināja, ka pāra strīda risināšanā izmantojama mediācija jeb process, kas paredzēts konstruktīvam konflikta risinājumam. Taču
tieši mediāciju speciālisti, kas strādā ar vardarbības upuriem, nekādā gadījumā neiesaka varmāku un upuru attiecību risināšanai.
“Ja mēs runājam patiešām par tādām ļoti smagām situācijām, kur vienā pusē kādu mēs patiešām varam nosaukt par varmāku, patiešām ir visas pazīmes, ka otrs cilvēks ir upuris, mediācija vairs nederēs. Tā ir taisnība,” norāda “Centra Dardedze” Konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode.
Kristīne raksta:
“Pēc katras mediācijas reizes es esmu emocionāli sagrauta, jo reāli viss turpinās, vardarbība cita cilvēka klātbūtnē, kura uzdevums ir uzklausīt abas puses.”
To novērojusi arī resursu centra “Marta” valdes locekle Iluta Lāce: “Mēs to redzam visā Latvijā, ka tā tagad tiek izmantota kā tāda prakse un ir ieteikumi un rekomendācijas izmantot šo mediāciju. Un, protams, sievietes grib parādīt, ka viņas sadarbojas, viņas nevēlas, lai pret viņām būtu kaut kādā veidā negatīva attieksme. Un tad viņas pakļauj sevi īstenībā tādām otrreizējām mocībām.”
“Tas ir jautājums par to, cik ļoti mēs spējam atpazīt vardarbību, cik ļoti speciālisti ir apmācīti,”
atzīst Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes lietu departamenta vecākā eksperte Viktorija Boļšakova.
Pavisam nesen visi sociālie dienesti Latvijā saņēmuši metodiskos materiālus vienotai izpratnei un soļiem darbā ar cietušajiem no vardarbības. Taču tiesai viedokli par to, kuram labāk atstāt bērnus – cietušajam vai varmākam – pauž bāriņtiesa. Un ne visās bāriņtiesās spēj atpazīt vardarbības riskus.
Tāpēc tieslietu ministra padomniece norāda uz bāriņtiesu reformu. Jaunajām 42 iestādēm jābūt profesionāli sagatavotām, lai spētu atpazīt vardarbības riskus ģimenē. “Ir jābūt profesionālai pieejai. Mēs nevaram balstīt šādus lēmumus uz subjektīvām sajūtām,” saka tieslietu ministra padomniece Ilona Kronberga.
