Deportēto piemiņas pasākums notika arī Šķirotavas stacijā, kur sākās ceļš, kas 1949. gada 25. martā tūkstošus Latvijas iedzīvotāju aizveda pretī smagam liktenim svešumā. Viņu vidū bija Jāņa Ploriņa ģimene. Arī pēc atgriešanās Padomju Latvijā viņiem līdzi vilkās “izsūtīto” ēna. Jāņa māsa, vēl Sibīrijā esot, bijusi pastniece.
„Kad viņa brauca projām, tad pasta priekšnieks arī teica – nebrauciet, jūs darbu nedabūsiet Latvijā! Un tā arī bija,” atceras Ploriņš.
Vizma Zīle braukusi cauri Šķirotavas stacijai. Te vedis ceļš arī uz gulagu Mordovijā, kurā Vizma pavadījusi trīs gadus par dalību jaunatnes pretestības kustībā:
„Mēs ļoti ticējām Latvijai un bijām gatavi cīnīties par Latvijas nākotni. Mēs arī nezinājām, ko nozīmēs Staļina nometnes. Tur arī gāja lielākā daļa bojā. Ļoti žēl, ka tagad jaunatne... Par jaunatnes patriotismu, es domāju, tagad ļoti maz var runāt.”
Tomēr arī šīs šausmas nepiedzīvojušās paaudzes vidū ir tādi, kas piemin un atceras. Mirķu ģimene, sastapta pie Okupācijas muzeja pirms došanās gājienā uz Brīvības pieminekli, stāsta par savu motivāciju doties gājienā.
„Atcerēties. Un pamācīt arī jaunajiem cilvēkiem atcerēties. Liekas jau mūsdienās neticami, ka tā – atbrauc pie tevis mājās un saka, ka jādodas...” saka Jānis Mirķis. Evijai Mirķei izsūtīja vecvecākus, bet „tās ir tās lietas, par kurām nerunā.” 22:16
Pie Brīvības pieminekļa tradicionālā ziedu nolikšana, godinot politiski represētos un pieminot komunistiskā režīma upurus. Kātesošos uzrunāja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
„Tas, ko staļiniskais režīms pirms 67 gadiem starptautiski netraucēts nodarīja Baltijas tautām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā – bija sevišķi smags noziegums. Noziegums pret cilvēci. Un tam nav noilguma,” viņa sacīja.
Arī valsts prezidents Raimonds Vējonis šodien publiskojis video uzrunu.
„Šajā dienā padomju okupācijas vara piespieda tūkstošiem cilvēku atstāt savas mājas un zemi, un lika doties izsūtījumā. Okupācijas varas veiktais noziegums pret Latvijas tautu izjauca ģimenes un dzimtas, atņēma sapņus un nākotni. Daudzi atdeva visdārgāko – dzīvību. Bija viss pamats padoties un vilties, tomēr tā nenotika. Latviešu tauta ne tikai izdzīvoja okupācijas laiku, bet vēl vairāk – izcīnīja tiesības valdīt savā zemē un atguva mūsu valsts neatkarību.
Šodien, pēc 67 gadiem, mēs turpinām nostiprināt savu valsti. Vēl vienu 25.martu mēs nepieļausim. Tieši tāpēc mēs stiprinām savas valsts aizsardzības spējas. Tāpēc mēs stāvam vienoti ar Ukrainu. Mēs ļoti labi zinām, ko nozīmē agresija, vēršanās pret nevainīgiem cilvēkiem un tautu. Mēs nekad neļausim svešām varām bradāt pār mūsu cilvēkiem. Valsts īstenos savu pienākumu.
Grūtībās var būt vilinājums padoties, ir daudz iespēju vilties. Tomēr šodienas izaicinājumos katrs apņemsimies tiem pretī likt darbus, kas stiprinās mūsu zemi un tautu.
Pieminot 25. marta deportāciju upurus un domās pārstaigājot mūsu tautas traģiskākās dienas, atcerēsimies, ka mūsu tautas spēks ir liels un neaptverams.
Dievs svētī Latviju!”
Valsts prezidenta kancelejas video
