Dienas ziņas

Dienas ziņas

Dienas ziņas

Atskurbtuvju problēmas novados

Represētie tiekas Ikšķilē

Valsts prezidents Ikšķilē godina politiski represētos

To nevar un nedrīkst aizmirst - tā par izsūtījumā pavadītajiem gadiem teic politiski represētie. Viņi sestdien Ikšķilē pulcējās jau uz 18. salidojumu. Kopā sanākšanā izskanēja gan rūgtums par to, ka atkal jācieš pensionētiem represētajiem, gan apņēmība kopīgi pārciest arī šīs grūtības Latvijā. Jau tradicionāli politiski represētos godināja Valsts prezidents un Saeimas priekšsēdētāja. 

1941. vai 1949 gadā vairums no viņiem bija jauni, citi vēl bērni, kad okupācijas vara viņus varmācīgi izrāva no mājām, no skolas, un nometināja tālu Sibīrijā.  Bet svešatnē latvietis latvieti jūt pa gabalu, viņi viens otru sameklēja un turējās kopā. Un arī atgriežoties Latvijā, tiklīdz tas kļuva iespējams, viņi tiekas vismaz reizi gadā Ikšķilē.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis apliecināja represētajiem lielāko cieņu un pateicību par spēju izdzīvot visgrūtākajos un necilvēcīgākajos apstākļos, saglabājot sapni par brīvu Latviju. 

Vējonis aicināja nepazaudēt ticību savai zemei un neļauties mūsdienās arvien vilinošākiem dažādu populistu solījumiem ātri un vienkārši atrisināt sarežģītas problēmas. "Jūsu piedzīvotais atgādina, ka ātri visbiežāk var tikai kaut ko sagraut vai iznīcināt, kamēr radīšana un attīstība prasa daudz vairāk smaga darba un pacietības," sacīja Valsts prezidents.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) atgādināja, ka represiju upuriem nebija iespēju aizbēgt, kā arī pauda pārliecību, ka neviens nemuktu, ja mūsdienās rastos kritiska situācija.

Politiski represētais Ēriks Krēsliņš teica, ka 1949. gadā viņš bijis piecus gadus vecs, un, kad atbraucis atpakaļ, latviski nemācējis runāt. Savukārt Ženija Bērziņa pastāstīja, ka deviņus gadus "nolauzusi" Sibīrijā. "Aizbraucu bērns, atbraucu pieaudzis cilvēks," viņa teica. Tikmēr Jānis Pūce atcerējās, ka sākumā izsūtījumā bijis ļoti grūti, nebija, ko ēst, un pēc kukuļa maizes bija jāstāv rindā. 

"Mēs šeit esam pulcējušies kopā ne sērot, bet dzīvot un priecāties," tā savus likteņbiedrus uzrunāja represēto apvienības vadītājs. Ar katru gadu viņu kļūst mazāk, tāpēc katra kopā sanākšana ir svarīga.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti