Mēs atceramies 72 gadus vecos notikumus šajā vietā, kur iesākās genocīds pret ebreju tautu, vietā, kur tika izdarīts viens no pirmajiem lielajiem noziegumiem - tika nodedzināta Lielā Horālā sinagoga, teica Bērziņš.
„Mēs atceramies visus tos vairāk nekā 92 000 Latvijas ebreju, kas bija ievērojama Latvijas daļa tajā laikā, kas līdz 1942.gada sākumam tika iznīcināta gandrīz pilnībā. Mēs atceramies tos, kas bija no dažādām Eiropas daļām šeit atvesti un iznīcināti,” sacīja Valsts prezidents.
Bērziņš norādīja, ka ceturtdien tiek pieminēti bojāgājušie un tie, kas, nežēlojot ne savu, ne savu ģimeņu drošību, centās glābt un izdarīt gandrīz neiespējamo. „Arī šajā dienā mēs atgādinām visiem, ka mums katram savā vietā ir jādara viss, lai nekas tamlīdzīgs ne mūsu zemē, ne pasaulē neatkārtotos,” par genocīdu izteicās Valsts prezidents.
Savukārt Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) pašreizējā priekšsēdētāja Personīgais pārstāvis cīņā pret antisemītismu rabīns Endrū Beikers uzsvēra, ka holokausta notikumu aculiecinieku tagad ir maz, pienākums saglabāt piemiņu ir nodots viņu bērniem un mazbērniem. „Šie noziegumi, veselas tautas noslepkavošanas mēģinājums visā Eiropā, ko nosauca par holokaustu, bija rūpīgi izplānoti un izziņoti,” sacīja Beikers.
„Vācijas sabiedrotajās vai tās okupētajās valstīs līdzās militārajām cīņām izvērsās arī karš pret ebrejiem,” minēja Beikers. Starp vietējiem iedzīvotājiem bija tie, kas pretojās Hitlera varai, gan ebreju glābēji, bet lielākoties nacisti varēja paļauties uz vietējiem atbalstītajiem, un Latvija nebija izņēmums, pauda rabīns.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks piemiņas pasākumā akcentēja, ka patlaban ir trīs galvenie uzdevumi, kas mums ir jāpilda, - pirmkārt, jāturpina atcerēties tos cilvēkus, kas tika nogalināti holokaustā un tika mums atņemti.
Otrais uzdevums ir saprast, kāpēc tā bija noticis, kāpēc pastāvēja tāda situācija vēsturē, kur pret cilvēkiem spēja tādā veidā vērsties, kā arī bija pietiekami daudz tādu, kas ebrejiem nespēja palīdzēt vai arī tikai noskatījās, izteicās ministrs.
Kā trešo uzdevumu viņš minēja panākt to, ka gan politiskā sistēma, gan demokrātija Latvijā un visā reģionā būtu tāda, kurā nekad nekas tāds nebūtu pieļaujams.
Pabriks izteicās, ka šodien vienlaikus tiek pieminēti divi zaudējumi, - ebreju kopienas zaudēšana un zaudējums visai Latvijas nācijai, jo tie ebreju izcelsmes Latvijas pilsoņi, kurus nogalināja nacistiskais režīms, bija Latvijas nācijas sastāvdaļa.
Tikmēr Izraēlas vēstniece Latvijā Hagita Ben-Jākova norādīja, ka gadsimtiem ilgi šeit dzīvoja plaukstoša ebreju kopiena, kas bija daļa no valsts ekonomiskās, politiskās un kultūras dzīves un sniedza lielu ieguldījumu dažādos tās sociālās dzīves aspektos. „Tas viss ir zudis tikai tāpēc, ka ebreji netika uzskatīti par līdzvērtīgiem pilsoņiem,” sacīja vēstniece.
Ben-Jākova tāpat minēja, ka, viņasprāt, ir jāiegulda lielas pūles, izglītojot jauno paaudzi par holokaustu, un jādara viss, lai cilvēki apzinātos šo traģēdiju. „Šī ceremonija šodien un mūsu klātbūtne ir laba liecība tam, ka mēs atceramies. Mēs šeit stāvam, lai pārliecinātos, ka kaut kas tāds vairs nekad nenotiks,” rezumēja diplomāte.
4.jūlijs tika noteikts par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu, pieminot vairāk par 70 000 Latvijas ebreju, kas tika iznīcināti 1941.-1945.gadā nacistu okupētajā Latvijā. Centrālā piemiņas dienas ceremonija tradicionāli notiek pie 1941.gada 4.jūlijā nacistu atbalstītāju nodedzinātās Lielās Horālas sinagogas drupām, kur 90.gadu sākumā bija izveidots memoriāls. 2007.gadā blakus tika atklāts piemineklis Žanim Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem holokausta laikā, godinot tos cilvēkus, kas, riskējot ar savu dzīvību, izglāba no nāves vairāk par 400 ebrejiem.
