Ortopēde norāda – bērni no savām ortozēm izaug
Vaivaru rehabilitācijas centrā pa trepēm pretim žigli steidzas sieviete. To, ka viņai ir viena kāja, bet otra ir protēze, viņa neslēpj. Tas ir redzams. Dina Grīnberga ir ortopēde. No personiskās pieredzes viņa zina, ko nozīmē dzīvot ar protēzi. Dinai bija tikai 12 gadi, kad kaulu vēža dēļ pati lūdza ārstiem nogriezt savu slimo kāju. Ar savu pašreizējo protēzi Dina ne tikai staigā, bet arī sporto. Tas bijis iespējams, pateicoties īpašam grantam.
"Jā, tagad man ir tā komplektācija. Es varu arī sportot. Šobrīd gan tie laikapstākļi nav īsti veiksmīgi, lai ietu ārā to darīt. Jādomā, kā to varētu iekštelpās darīt. Šobrīd es meklēju vietu, kur būtu pietiekoši plats skrejceliņš. Man no šauriem skrejceliņiem ir drusku bail…" stāsta sieviete.
Tomēr ne vienmēr un ne visiem izdodas uzreiz tikt pie iespējas brīvi kustēties. Paiet vismaz gads. Protēzes, tāpat kā citas ierīces, kas cilvēkiem ar kustību traucējumiem palīdz iziet no mājas, ir jāpielāgo, bet, piemēram, bērni aug un mainās viņu ķermenis.
"Mēs taču visi zinām, ka ir, kad bērnam drēbes vairs neder – pēkšņi. Tas pats notiek ar ortozi, protēzi.
Bieži vien vecāki par to drēbi iedomājas, bet [par ortozi] – re, sāka spiest, kaut kas slikti tai ortozei vai kā. Bet tā jau nav – vienkārši bērns ir izaudzis, vienkārši jātaisa jauna," pieredzē dalās Dina.
Diemžēl ne visi bērni sagaida valsts apmaksātās ortozes. Pagaidām tās izmaksā krietni vairāk par summu, ko kompensē valsts, un to kvalitāte daudzus vecākus neapmierina. Organizācijā "Ziedot.lv" norāda, ka šā gada pirmajos deviņos mēnešos ortozes un ortopēdiskos apavus par ziedojumiem vairāk nekā 14 tūkstošu eiro apmērā apmaksāja 11 bērniem. Palīdzības lūgumi ir arī no vecākiem, kuru bērni lieto ratiņkrēslus – sēdēšanas sistēmu iegādei. Valsts piešķirtais universālais ratiņkrēsls visiem neder. Lai pacientiem nedeformētos ķermenis, nepieciešamas tādas sēdēšanas sistēmas, ko izveido pēc konkrētā pacienta ķermeņa mēriem.
Sēdēšanas sistēma – par ziedojumiem
"Mūsu gadījumā meitai ir cita kaite, viņa vienkārši nekādā veidā nevar sevi savākt." Tā savu stāstu sāk Nauris Rumpis, kura 13 gadus vecā meita Patrīcija jau izaugusi no savas līdzšinējās sēdēšanas sistēmas. Tāpēc vecāki lūguši ziedojumus jaunas sistēmas iegādei.
"Viņa vienkārši tā kā kunkulītis – kā jūs viņu noliksiet, tā viņa nokritīs. Viņa var gulēt vai sēdēt tad, ja viņai tiešām ir pilnīgs atbalsts no visām pareizajām pusēm," stāsta vīrietis.
Sēdēšanas sistēmas jāmaina tik bieži, cik pacientam mainās ķermenis un pieaugušajiem – aprises. Vidēji viena sēdēšanas sistēma izmaksā ap 3000 eiro.
"Mūsu gadījumā tā barošana ir ļoti svarīga – lai bērnu pabarotu, viņam jābūt noteiktā konkrētā pozā.
Teiksim, valsts apmaksātie krēsli, viņi vienkārši ir… Krēsls kā krēsls. Ko tirgus piedāvā, to viņš piedāvā – ar polsteriem, atbalstiem. Bet manā gadījumā bērns... Viņa izlieksies jebkurā pozā, kur būs brīvs. Jebkurā brīdī, kā būs kāda maza šķirbiņa, viņa izlieksies, salieksies, galva būs kaut kā šķībi. Loģiski, ka tādā veidā paēst nav iespējams, jo tas ēdiens vienkārši neiet..." skaidro Nauris Rumpis.
Patrīcijas jaunā sēdēšanas sistēma par saziedoto naudu jau top, un tagad jāgaida vēl kādi trīs vai pat četri mēneši, kamēr to izgatavos. Tad to varēs likt virsū esošajam krēslam. Krēslus, kas augošam bērnam jāmaina reizi piecos gados, atšķirībā no speciāli pielāgotajām sēdēšanas sistēmām, valsts apmaksā.
Trūkst informācijas
Ergoterapeits Lotārs Freivalds strādā ar pacientiem dažādās vecuma grupās un uzsver, ka liela problēma ir arī tas, ka cilvēkiem trūkst informācijas.
"Mani nosūta uz mājas rehabilitāciju kungam pēc insulta. Bet īstenībā ir [tur arī] kundze, kurai ir problēmas ar gūžām. Viņi – ne viens, ne otrs – nav jau mēnesi bijuši ārā. Sociālais dienests viņiem atnes produktus, lai var pagatavot maltīti, bet viņiem nav izsniegts ne kruķis, ne kvadrapods, lai varētu pārvietoties, jo viņi nebija tik smagā stāvoklī, ka nespētu paši pārvietoties," stāsta terapeits.
Ne vienmēr ģimenes ārsti informē cilvēkus ar īslaicīgiem vai ilglaicīgiem kustību traucējumiem par palīdzību, kas pieejama par valsts naudu. Kā apgalvo uzrunātie speciālisti, Latvijā ir pat lielākas iespējas nekā citās Austrumeiropas valstīs. Arī ergoterapeits Freivalds tam piekrīt: "Īstenībā cilvēki Latvijā ir nenormāli radoši – mēs uztaisām ļoti daudz arī to, kas ir Vācijā. Tikai viena lieta, vai cilvēki ir informēti."
