Netālu no Elejas esošais šahtu komplekss ir viens no vairāk nekā desmit tādiem, kas atomkara priekšvakarā Latvijā tika izveidoti sešdesmitajos gados. No šahtas palaista raķete varēja aizlidot vairāk par 4000 kilometru un mirklī iznīcināt simt kvadrātkilometru teritoriju, kas atbilst trešdaļai Rīgas.
Par laimi, neviena raķete tā arī netika izšauta. Taču šahtas palikušas kā vilinājums piedzīvojumu meklētājiem, apdraudējums sēņotājiem un zvēriem, kā arī mājvieta sikspārņiem.
"Latvijas Valsts mežu" Nekustamo īpašumu direktors Valdis Kalns, izrādot kopš Krievijas armijas izvešanas jau vairāk nekā 20 gadu pamesto raķešu bāzi, mudina uzmanīties ik soli. Garajā zālē var arī nepamanīt izraktus vai betona kupolos izsistus caurumus.
Lielplatones pagasta Tīsu raķešu bāze atrodas dažus kilometrus aiz Elejas Tērvetes virzienā teju pašā šosejas malā. "Latvijas Valsts mežiem" tur pieder trīs hektāri, no kuriem trešo daļu aizņem pamestā raķešu bāze. Tās ir četras ar milzu betona kupoliem apsegtas šahtas ar vadības centra pazemes būvi vidū.
"Šāda veida raķešu bāze šī ir pēdējā. "Latvijas Valsts meži" pēdējā piecgadē divas raķešu bāzes ir demontējuši - vienu Embūtē, otru Misā starp Iecavu un Stelpi, tā saukto Misas raķešu bāzi. Vienā no tām jau ir skaisti atjaunota priežu jaunaudze un nākamā platība to pašu gaida," teica Kalns.
Pēc viņa teiktā, raķešu bāze aktīvā kaujas gatavībā bija 20.gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. "Pēc tam sākās konstrukciju bojājumi un astoņdesmitajos gados šeit jau vairs nebija funkcionālā stāvoklī raķešu bāze. Līdz ar to deviņdesmitajos gados, sākoties metāllūžņu bumam, un tad, kad padomju armija bija izvesta no Latvijas un vairs teritoriju neapsargāja, pietiekami daudz dažādu metāla kabeļu tika izvilkti, aizvesti, realizēti," tā Kalns.
Ciematā runā, ka savulaik metāla izvešana lielos apjomos devusi labu startu kāda vietējā nu jau lielsaimnieka biznesam. Bet tagad "Latvijas Valsts meži" savā ziņā sacenšas ar ziņkārīgajiem. Viņi rok ejas, lai tiktu šahtās, bet mežu saimnieks ik palaikam caurumus aizdara ar lieliem akmeņiem vai metāla plāksnēm.
Lielplatones raķešu bāzē savulaik bijis pat viens no spēles "Geocaching" jeb slēpņošanas punktiem. Sociālajos tīklos atrodama arī virkne attēlu, kuros atspoguļota savulaik iespaidīgā raķešu bāzes pazemes valstība.
Militārās vēstures, tūrisma un aktīvās atpūtas portālā diggers.lv Tīsu raķešu bāzei veltīta plaša fotogalerija un apraksts. Lūk, fragments.
"Ieejas jeb spraugas zemē šobrīd atrodamas pie pirmās, otrās, ceturtās raķešu šahtas un pie ieejas vadības centrā. Un vēl viena ieeja slāpekļa glabāšanas telpā. Tikai tur neiesaku līst. Arī mani acumērs pievīla. Izskatās, ka zem kājām ir nieka divi metri, bet reāli - vismaz četrarpus metri. Šo riebīgo caurumu labāk apskatīt no otrā pazemes stāva. Pirmajā pazemes stāvā atrodas dušas, mašīnu vadības telpa, biroju telpas un trepes uz otro pazemes stāvu. Labirinti samērā viltīgi. Otrais pazemes stāvs ir maz applūdis. Trepes uz 22 metru dziļumu, lai piekļūtu raķetes lejasdaļai. Raķešu šahtās var ierāpties pa apkopes lūkām, zem kājām tur būs tiltiņš divu plaukstu platumā un, iekrītot ūdenī, paša spēkiem neizdosies tikt laukā. Arī tilti, kas bija iebūvēti kupola lejasdaļā, ir izzāģēti."
Tādu piedzīvojumu meklētāju un nejaušu gājēju dēļ "Latvijas Valsts meži" Tīsu bāzi plāno līdz nākamās vasaras beigām pārvērst par vietu jaunam mežam. Tā kā metāla pazemē vēl gana, uzvarēs tas, kas par iespēju raķešu bāzi likvidēt solīs lielāko samaksu.
"Visu kompleksu mēs nedemontēsim, jo starp četrām raķešu šahtām ir komandas centrs. To nedemontēsim, jo šeit ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas kolonija. Zemgalē tādu piemērotu vietu sikspārņu ziemošanai nav nemaz tik daudz un pēc sikspārņu ekspertu ieteikuma šāds punkts ir jāsaglabā," teica Kalns.
Šahtas plānots atrakt aptuveni desmit metru dziļumā, demontēt un izvākt iegūto materiālu. Pēc tam šahtu sagatavos, lai tur atjaunotu mežu - izveidotu priežu jaunaudzi.
Ilgonis Upmalis, PSRS militārās vēstures pētnieks, savulaik pats aktīvi piedalījies raķešu šahtu izbūvē. Pēc Krievijas armijas aiziešanas 1994. gadā bāzes tikušas vienkārši pamestas, nevis nodotas neatkarīgajai Latvijas valstij.
Tāpēc militārais mantojums bija jāuzskaita no jauna. Pētnieks Upmalis stāsta, ka sešdesmitajos gados Latvijas teritorijā bija izvietoti pieci stratēģiskas nozīmes raķešu karaspēka pulki. Katrā divas trīs raķešu bāzes ar 600 līdz 1000 cilvēku personālu.
"Šie bija visslepenākie objekti, kādi vien varēja būt armijā. Tie bija iežogoti dažādu signalizāciju ielokā. Savā laikā mēs šo signalizāciju taisījām. Arī elektriskais žogs bija apkārt šīm raķešu bāzēm. Pieejamība tur bija stipri ierobežota," stāstīja Upmalis, norādot, ka dažas reizes raķešu bāzes bijušas paaugstinātā kaujas gatavībā, piemēram, Kubas krīzes laikā 60.gadu sākumā.
Pētnieks Upmalis Latvijā zina vismaz 12 raķešu bāzu. Izpētīts, ka nevienā nav radiācijas vai toksiskās raķešu degvielas bīstamības.
Taču metāla zagļiem okšķerēšana šahtās beigusies arī bēdīgi. Tā savulaik Vaiņodē kāds saindējies ar paša autogēna gāzi, bet Alūksnē bojā gājis kāds ūdenslīdējs. Ar ūdeni pildītās šahtas ir īpaši bīstamas, jo uz asajām armatūru un citu dzelzs daļu malām var gan sabojāt skafandru, gan savainoties pats nirējs.
