Gandrīz visā pasaulē vēža ārstēšana norit ekselences centros, kas ir lielo universitātes slimnīcu paspārnē, bet Latvijā tā nav, jo nozare ilgu laiku bija vāji finansēta.
Vēzi agrā stadijā Mārai no Madonas operēja salīdzinoši nesen. Izrakstā teikts, ka gada laikā jāatkārto ultrasonogrāfija. Onkoloģijas centrā rinda ir mēnešiem ilga, tāpēc par savu naudu – 38 eiro - viņa devās uz privātu iestādi. Ārste izteica aizdomas, ka vēzis atgriezies ar metastāzēm.
“Vēža slimniekiem vispār ir grūti veikt šīs atkārtotās pārbaudes. Katru reizi sev uzdodam jautājumu – “ja nu atkal?”. Bija atkritums atpakaļ, bezcerība, bezizeja, panika,” stāstīja Māra.
Viņa atgriezās Onkoloģijas centrā jau kā paciente. Tur visus izmeklējumus veica atkārtoti.
“Lai cik dīvaini, bet Onkoloģijas centra dakteriem ir ļoti laba humora izjūta. Un tas palīdz gan pacientiem, gan viņiem pašiem. Dakteris ienāca un pajautāja – ko es šeit daru. Viņam bija tik ļoti liels smaids uz lūpām, ka es sapratu, ka viss ir kārtībā. Man bija neadekvāta reakcija – sākās histēriska raudāšana. Jo tas mezgls kaklā taču bija veselu mēnesi!” atcerējās Māra.
Privāto medicīnas iestāžu asociācijas vadītājs Māris Rēvalds “Panorāmai” sacīja, ka “kļūdas medicīnā ir visiem - gan publiskiem, gan privātiem”.
“Turklāt privātā iestādē strādā tie paši dakteri, kas valsts iestādēs. Viņš jau nepaliek dumjāks. Šeit drīzāk ir jautājums par pēdējo instanci, kur nonāk. Un tā parasti ir valsts slimnīca,” pauda Rēvalds.
Taču Māra uzskata, ka jautājums tomēr ir par kvotām un pieejamību. Iespēja uzreiz tikt pie izmeklējuma Onkoloģijas centrā viņai būtu aiztaupījusi ļoti daudz.
“Es aicinu šos cilvēkus, kas pieņem lēmumus par veselības aprūpi, padomāt, vai sistēma strādā uz pacientu. Mēs bieži runājam par valsts aizsardzību, kas nav tikai ārējā robeža vai militārais bruņojums. Tā pirmkārt ir iekšējā aizsardzība. Veselības aizsardzība,” uzsvēra Māra.
Šajā sfērā valda bardaks, piekrita arī Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais ķirurgs Haralds Plaudis. Maksātspējīgos un salīdzinoši veselos pacientus labprāt apkalpo privātā sfēra, bet smagi slimos un komplicētos gadījumus vienmēr uzņems valsts slimnīcas.
“Lielākoties viņi nonāk pie mums, bet jautājums ir, kad tas notiek. Vai tad, kad ir izieti vairāki apļi un mums ir jautājumu zīmes? Kas tad būs, un ko mēs beigu galā ārstējam? Medicīnā ļoti bieži izšķir ātrums. Neviens izmeklējums, ne rentgens vai datortomogrāfijas bilde nevienu nav izārstējis. Izārstē ārsts, kurš pieņem lēmumu, kā tālāk rīkoties,” sacīja Plaudis.
Latvijā simtiem tūkstošus eiro no valsts veselības budžeta konkursos sev izcīna tieši privātās iestādes, jo pratušas iepirkt īstās tehnoloģijas.
“Privātie neko nav paņēmuši. Privātajiem valsts ir piedāvājusi caur atlases procedūrām. Tā ir valsts iniciatīva, kurās godīgi piedalās gan valsts, gan privātās iestādes,” norādīja Rēvalds.
Taču ārsti uzskata, ka vislabākās iekārtas būtu jākoncentrē tieši universitātes slimnīcā, lai vēža pacientam nav jāveic “riņķa dancis”. Tagad ir otrādi.
“Universitātes slimnīcās nav daudz tehnoloģiju. Tur nav datortomogrāfijas ar vairāk slāņiem kā 64, tur nav modernāko sonogrāfu, tur nav kibernaža un daudz kā cita. Tā ir tā mūsu realitāte, jo sistēma vienmēr bijusi vāji finansēta. Privātā medicīna ir investējusi savus līdzekļus, simtiem miljonos mērāmus,” sacīja Rēvalds.
Tajā pašā laikā valsts universitātes slimnīcām nemaz neļauj attīstīties. Piemēram, trešdien Saeimas komisija atkārtoti skatīs Latvijas Onkoloģijas centra lūgumu piešķirt naudu jaunas iekārtas iegādei, kas vajadzīga prostatas vēža operācijās. Iepriekš deputāti to noraidīja. Izrādās, ka līdzīga iekārta jau pieejama privātā iestādē un tādēļ universitātes slimnīcai nepienākas.
