Valsts budžeta dotācijas apmērs šo izdevumu segšanai pēdējo divu gadu laikā palielinājies par 650 tūkstošiem eiro.
Tajā pašā laikā Nodrošinājumu valsts aģentūras pašu ieņēmumi no izņemto transportlīdzekļu pārvietošanas un glabāšanas izdevumu samaksas ir samazinājušies. Lielā mērā to ietekmējis Satversmes tiesas lēmums, pēc kura 2013.gadā mainījās kārtība, kā tiek atgūti glabāšanas un pārvietošanas izdevumi gadījumos, kad persona, kura izdarījusi pārkāpumu nav transporta īpašniece. Šādos gadījumos transports tiek atdots īpašniekam, bet aģentūrai nākas šos izdevumus piedzīt vai atgūt citā veidā no personas, kura pārkāpumu izdarījusi, norāda VK.
Transportlīdzekļa izņemšana tika ieviesta 2005.gadā ar mērķi veicināt naudas sodu raitāku nomaksu. Revīzijā konstatētais tomēr ļauj secināt, ka šāda pieeja nav veicinājusi pārkāpēju atbildību.
Turklāt sistēma radījusi papildu izdevumus un zaudējumus valstij. Revīzijā atklājies, ka no pērn izņemtajiem transportlīdzekļiem tikai 27% gadījumu vainīgā persona bez vilcināšanās samaksājusi sodu un arī glabāšanas izdevumus. 28% gadījumu izdevumi netiks atgūti, jo lieta ir vai nu izbeigta, vai pārkvalificēta par krimināllietu.
Krimināllietā transportlīdzekļa izņemšana nav paredzēta, līdz ar to arī šādi izdevumi netiek segti. Trešdaļa pārkāpēju sodu nemaksā un aģentūrai ir jācīnās par līdzekļu atgūšanu vai piespiedu piedziņu.
2014.gada nogalē nesegto izdevumu summa sasniedza trīs miljonus eiro, bet atgūt varētu tikai 20% no minētās summas.
Izdevumu pieaugumu veicinājusi arī glabāšanas vietu skaita samazināšana. Līdz 2012.gadam katrā rajona centrā bija viena glabāšanas vieta, taču Nodrošinājumu valsts aģentūra šādu vietu skaitu no 22 samazināja līdz 9. Palielinoties attālumam līdz vietai, kur transports jānogādā, pieaugušas arī kopējās pārvietošanas izmaksas. Salīdzinājumā ar 2010.gadu pērn vidējās viena transportlīdzekļa pārvietošanas izmaksas ir trīskāršojušās.
Valsts kontroles ieskatā Iekšlietu ministrijai būtu rūpīgi jāizvērtē transportlīdzekļu izņemšanas pamatotība un, iespējams, no tās jāatsakās. Jo šis soda aspekts rada vairāk zaudējumu nekā ieguvumu.
Nesamērīgi dārgi valstij izmaksā arī lietisko pierādījumu glabāšana. Papildu izdevumus rada pierādījumu turēšana komersantu noliktavās. Pēdējo gadu laikā komersantu noteiktā cena ir strauji palielinājusies - 2010.gadā par vienu kubikmetru (m3) izņemtā šķidruma uzglabāšanu bija jāmaksā 18 eiro, bet pērn jau 77 eiro.
Komersantu novietnēs, piemēram, divu m3 lielu tvertņu ar naftas produktu uzglabāšana izmaksā aptuveni 30 reižu dārgāk, nekā aģentūras noliktavās.
Jau iepriekšējās revīzijās VK ir norādījusi, ka lietisko pierādījumu glabāšana valstij izmaksā nesamērīgi dārgi. Neraugoties uz to joprojām jāsecina, ka nav izvērtētas visas iespējas glabāšanas izdevumus samazināt, piemēram, vielas parauga izņemšana, pierādījumu dokumentēšana vai citas metodes, kas ļautu izvairīties no mantas nepamatoti ilgas glabāšanas. Pastāvošā kārtība noved pie absurdām situācijām, kad dīzeļdegvielas glabāšana izmaksā vairākas reizes dārgāk nekā maksātu dīzeļdegvielas iegāde gadījumā, ja tiesa lemtu atdot mantu tā īpašniekam. Tāpat piemērs – 28 tvertnes ar naftas produktu tiek glabātas jau divus gadus, par to jau ir samaksāti 79 tūkst eiro un glabāšana joprojām turpinās.
Valsts kontroles ieskatā procesa virzītājiem būtu jānosaka skaidra prasība aprēķināt iespējamos zaudējumus valstij un pieņemt lēmumu pārtraukt glabāt lietiskos pierādījumus, kuru apgrozība ir aizliegta (kontrabandas cigaretes, degviela u.c.), kā arī izvērtēt gadījumus, kad iespējams glabāt pierādījuma paraugu, nevis visu izņemto apjomu.
