ĪSUMĀ:
- Valsts kontrole revīzijā 10 pašvaldībās konstatē: izpratnes un līdzekļu trūkuma dēļ dzīvojamais fonds degradējas.
- VK: Kamēr turpinās “strausa politika”, augs izmaksas un drošības riski nākotnē.
- No 119 ēkām VK varēja iegūt datus par 82.
- 51 ēkā ir nopietni ugunsdrošības bojājumi, 62 ēkās – jumta, pamatu un citi bojājumi.
- Daudzviet apsaimniekošanas maksa ir zema, dažviet tās nav vispār.
- VK: par šādu naudu nav iespējams apmaksāt kapitālos remontus.
- Lai novērstu dzīvošanu 51 ugunsnedrošajā mājā, jauns dzīvojamais fonds izmaksātu 29 miljonus eiro.
- Citu bojājumu novēršana 60 mājās maksātu līdz 100 000 eiro katrai ēkai.
- Ne visur būvvaldes tiek galā ar pienākumiem, īpašniekus arī nevar piespiest rīkoties.
- Nemiro pieļauj: Varētu palielināt Būvniecības valsts kontroles biroja funkcijas.
- VK: Jāmaina izpratne par ēku uzturēšanu, bet nepieciešams arī valsts atbalsts.
Valsts kontrole situāciju izpētīja 10 pašvaldībās: gan lielajās pilsētās, piemēram, Daugavpilī un Valmierā, gan pilsētās ar lauku teritorijām, piemēram, Limbažos un Saldū, kā arī pašvaldībās ar pamatā tikai lauku teritorijām (Tērvetē).
Revīzijā vētīts, kā strādā sistēma ēku drošības garantēšanai. “Likumdevējs ir noteicis dažādus pienākumus, kas jāveic gan pašiem ēku īpašniekiem. Ir pienākumi, kas jāveic apsaimniekotājiem, kas uzņemas rūpes par māju. Un ir noteikts pienākumu loks, kas ir jāveic uzraudzītājiem jeb pašvaldību būvvaldēm. Tā kā pašvaldība darbojas visās šajās trijās lomās, tad koncentrējām savu revīziju, paskatoties, kā pašvaldības gan kā īpašnieki, gan kā apsaimniekotāji, gan kā uzraugi pilda savus pienākumus,” Latvijas Radio atzina Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins.
Kamēr turpinās “strausu politika”, māju stāvoklis pasliktinās
Latvijā 53% no visām daudzdzīvokļu mājām celtas no 1960. līdz 1990. gadam, bet kopš valsts neatkarības atjaunošanas – tikai 4% daudzdzīvokļu namu.
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa norādīja, ka pašlaik daudzdzīvokļu nami ir 67% no visa dzīvojamā fonda, un Valsts kontrole vētīja, kas ar šīm ēkām notika pēdējos 20 gados, vai par tiem pienācīgi rūpējās un vai tie atbilst drošuma prasībām.
Diemžēl konstatētais rada nopietnu satraukumu, jo likumos noteikts, kam un kā jāuztur ēkas un jāuzrauga, bet sistēma nedarbojas pietiekami labi un daudzdzīvokļu ēku drošība pasliktinās, norādīja Krūmiņa.
Galvenais pienākums ēku uzturēšanā ir īpašniekiem, tomēr ar to lielā skaitā gadījumu netiek galā ne iedzīvotāji, ne pašvaldības, sacīja Krūmiņa.
Viņa to nodevēja par “strausa politiku”, jo likumi ir,
apsaimniekotāji it kā rūpējas par ēkām, kontrolētāji arī it kā kontrolē, bet ēku stāvoklis pasliktinās, vairākos gadījumos ēkas nav piemērotas dzīvošanai vai sabiedrisko funkciju pildīšanai.
Krūmiņa uzsvēra, ka ir jāmaina veids, kā mēs izturamies pret mājokļiem, jo šāda strausu politikas turpināšana paaugstinās izmaksas un vairos drošības riskus nākotnē.
Nedrošas ēkas un dramatiski zema apsaimniekošanas maksa
Valsts kontrole pārbaudīja 119 mājas desmit pašvaldībās, taču spēja iegūt informāciju tikai par 82 namiem.
Valsts kontroles padomes loceklis Edgars Korčagins informēja, ka revīzijas apskatītajās pašvaldībās mazāk nekā pusei māju veikta vizuāla apskate, nav novērtēts ēkas stāvoklis, nav aplēsts, kādi ieguldījumi nepieciešami stāvokļa uzlabošanai.
Revīzijā arī konstatēts, ka vairāk kā 50 % māju dzīvokļu īpašnieki nemaz nevar uzzināt par savas ēkas stāvokli, jo ikgadējās ēku pārbaudes nemaz nav veiktas.
Savukārt sabiedrisko ēku uzturēšanai pašvaldībām ir lielāka brīvība, tās var noteikt kārtību ēku uzturēšanai, bet no 10 pašvaldībām to izdarījusi tikai Valmiera, citviet lielā mērā ēkas apsaimniekošana uzticēta saimniecību pārziņiem, kuri var nebūt profesionāļi šajā jomā, norādīja Korčagins.
Investīcijas mājās iespējamas no maksas, ko dzīvokļu īpašnieki maksā par apsaimniekošanu, kas daudzviet ir dramatiski zema - 4 vai 8 centi par kvadrātmetru, dažos pagastos apsaimniekošanas maksas nav vispār, stāstīja Korčagins.
“Varam iedomāties, ko par šādu naudu var izdarīt ēkas labā”, bieži vien tas sedz tikai lietvedības izmaksas, varbūt var nopļaut zālīti, bet ne apmaksāt kapitālus remontus, sacīja Korčagins.
Valsts kontrole varēja iegūt informāciju par dažām mājām, un 51 mājā, kurā ir 736 dzīvokļi un dzīvo ap 1500 personu, konstatēti nopietni ugunsdrošības riski – daudzviet sadrupuši skursteņi, skursteņi novadīti ventilācijā un bijuši arī citi bojājumi, kas rada nopietnus riskus.
Saskaņā ar VUGD datiem 279 daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkās notikušo ugunsgrēku iespējamais iemesls ir bijis neatbilstoša apkures ierīču un dūmvadu ekspluatācija un izbūve, par ko atbildīgi īpašnieki, bet ko būtu varējusi novērst apsaimniekotāju un būvvalžu aktīva darbība.
Tāpat daudzos gadījumos konstatēti jumta seguma bojājumi, pamatu bojājumi, kas apdraud ēku drošību.
Lai novērstu apdraudējumu tikai tajās mājās, kur konstatēti ugunsdrošības riski, iedzīvotāji būtu jāpārvieto uz drošām mājām, tad būtu jāveido nepieciešamais dzīvojamais fonds, un tikai šajās pašvaldībās vien, tikai šo 51 māju iedzīvotāju pārvietošana izmaksātu aptuveni 29 miljonus eiro, norādīja Korčagins.
Lai novērstu jumtu un pamatu bojājumus 60 mājās, vienai mājai izmaksas varētu būt līdz 100 000 eiro.
Korčagins atzina, ka ēku uzturēšanai un remontiem daudzviet būtu nepieciešami ieguldījumi, kas dažviet pat prasītu vairākus eiro par kvadrātmetru mēnesī, un, protams, rodas jautājums, vai iedzīvotāji to var atļauties.
Situācijā, kad, no vienas puses, īpašnieki ir atbildīgi par ēkas atbilstību drošuma prasībām, bet, no otras puses, – ir tiesīgi lemt par apsaimniekošanas maksas apmēru, diemžēl pārsvarā ir dominējuši zemajā maksātspējā balstītie risinājumi.
Ne visur būvvaldes tiek galā ar pienākumiem
Valsts kontroles pārstāvis norādīja, ka daudzviet ar saviem pienākumiem netiek galā arī pašvaldību būvvaldes. To darbs nav balstīts uz riskiem, tās nepārbauda ēkas plānveidīgi, bet gan reaģē uz iedzīvotāju sūdzībām.
Bieži vien ir būvvaldes lēmumi par nepieciešamo rīcību, bet, ja īpašnieki neko nedara, neseko piespiedu izpilde. Un, ja īpašnieki nereaģē, tam nav nekādu seku.
Tikai vienā gadījumā noteikts administratīvais sods, un 25% gadījumu ir palielināts nekustamā īpašuma nodoklis, bet tas acīmredzot nemotivē īpašniekus rīkoties un ēkas sakārtot, stāstīja Korčagins.
Revīzijā atklāts, ka būvvaldes kopš 2015. gada nav izmantojušas iespēju bez maksas saņemt no kadastra informācijas sistēmas datus par ēkām. Tātad faktiski pašvaldības līdz revidentu iesaistei nemaz nezināja kopējo būvju apjomu, kas tām jāuzrauga, informēja Valsts kontrole.
Valsts kontroles ieskatā pašvaldībām un to būvvaldēm, lai nodrošinātu ēku drošību, jākoncentrējas uz riskantāko jomu kontroli, gan laikus atklājot bojājumus, gan nosakot pienākumu īpašniekiem novērst jau radušos apdraudējumu.
Arī ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (“KPV LV”) sacīja, ka dažās pašvaldībās būvvaldēm ir jāpiestrādā pie kompetences līmeņa. Un nākotnē, iespējams, varētu paplašināt Būvniecības valsts kontroles biroja funkcijas.
Jāmaina izpratne par ēku uzturēšanu
Valsts kontrole norādīja, ka ne visi ēku īpašnieki izprot pienākumu investēt visā mājā kopumā, vēl viens no iemesliem ir līdzekļu trūkums.
Valsts kontrole pēc revīzijas aicinās Ministru kabinetu sniegt atbalstu par mājokļu politiku atbildīgajai Ekonomikas ministrijai, lai tā kopā ar citām iesaistītajām iestādēm skaidri novērtētu esošās situācijas cēloņus un izstrādātu risinājumus to novēršanai.
Tā kā ēku sakārtošanai nepieciešamie līdzekļi pārsniedz īpašnieku maksātspēju, viens no risinājumiem būtu finansiāla atbalsta mehānisma radīšana tiem ēku īpašniekiem, kas vēlas veikt ieguldījumus savas mājas drošības uzlabošanai. Vienlaikus visiem iesaistītajiem ir aktīvi jāstrādā, veidojot dzīvokļu īpašniekiem izpratni, ka dzīvoklis ir daļa no visas mājas un jārūpējas ne tikai katram par savu telpu, bet arī kopīpašumu – visu ēku, norādīja Valsts kontrole.
Arī Nemiro atzina, ka bez normatīvo aktu izmaiņām, pie kurām ministrija strādās, nepieciešama izpratnes maiņa, nevar būt tā, ka pirmajam stāvam neinteresē jumts un pēdējam stāvam neinteresē pamati. Īpašniekiem jāizprot, ka visiem kopā ir jārūpējas par ēku.
Ir jāmaina izpratne, ja gribam dzīvot labākā un drošākā mājoklī, ir jāiegulda pašiem, jo tas ir mūsu īpašums, bet jābūt arī valsts programmai - ne tikai politikas virzienam, bet arī segumam, atzina ministrs.
„Mēs strādājam arī pie normatīvo aktu izmaiņām, lai mājokļu tirgū ieplūstu privātās investīcijas, jo, ja mēs skatāmies uz mājokļu finansēšanu valsts mērogā, mēs vairs nerunājam par miljoniem, pat ne par miljardiem, bet par vairākiem valsts budžetiem, kas būtu tiešām investējami, lai sakārtotu mājokļus visā valstī. Tas nevar notikt uzreiz,” norādīja Nemiro.
Pašvaldības: nepieciešama ilgtspējīga mājokļu politika un finanšu atbalsts
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Dzīvokļu apakškomitejas priekšsēdētājs Jurijs Strods savukārt norādīja, ka ir nepieciešama efektīva mājokļu politika un finansējums dzīvojamo māju sakārtošanai, jo nepietiek tikai ar faktu konstatēšanu, ka daudzdzīvokļu ēku drošība ir neapmierinoša, ja nav rasts realitātē īstenojams risinājums, kas būtu realizējams gan valsts, gan pašvaldību pusē.
Pašvaldības atgādināja, ka jau vairāk nekā 10 gadus valsts nelīdzfinansē dzīvojamo māju sakārtošanu, būvniecību, kā arī neizīrētu dzīvojamo māju renovāciju. Vienlaikus izveidojusies likumdošanas nepilnība, kuras rezultātā pašvaldībām jāpārvalda īpašumi, kas tām nepieder.
Tāpēc LPS aicina valdību ieviest efektīvus finanšu instrumentus, kas veicinātu dzīvojamā fonda attīstību un saglabāšanu, paredzot arī valsts atbalsta mehānismus finansējuma piesaistē pašvaldības īpašumā esošo ēku atjaunošanai un pārbūvei ilgtermiņā.
Paralēli tam nepieciešams garantēt iespēju pašvaldībām aizņemties avārijas seku novēršanā to īpašumā esošajās ēkās.
LPS arī aicina Ekonomikas ministriju kopīgi izstrādāt vienotas vadlīnijas, kādā veidā nodrošināt arī nedzīvojamo ēku pārvaldības uzraudzību.
Pašvaldības arī uzskata, ka priekšlikums būvvaldēm palielināt risku novērtējumā balstītu pārbaužu īpatsvaru, tādējādi radot papildu administratīvo slogu, nav lietderīgs, ja netiek paredzēts konkrēts valsts atbalsts apdraudējumu novēršanai. Savukārt nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas dati nav aktualizēti un izmantojami būvju tehniskā stāvokļa novērtējumam.
Visbeidzot viens no būtiskiem cēloņiem pastāvošajai situācijai nereti ir dzīvokļu īpašnieku nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu īpašumu. Līdz ar to ir būtiska sabiedrības informēšana par atbildīgu sava īpašuma pārvaldīšanu un uzturēšanu.
Arī Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) uzskata, ka vairāk vilcināties nevar un valstij sadarbībā ar pašvaldībām jāizstrādā un jāievieš efektīva mājokļu politika. Lai sekmētu dzīvojamā fonda atjaunošanu, ir svarīgi paplašināt iespējas īstenot dzīvojamo ēku siltināšanu, kas šobrīd norisinās tikai par Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu.
Valdībai kopā ar pašvaldībām jāmeklē risinājumi un jādara viss, lai piesaistītu privātās investīcijas šajā jomā, piedāvājot iedzīvotājiem mūsdienīgus finanšu instrumentus, uzskata asociācija,
Tāpat viens no pašvaldību piedāvātiem risinājumiem būtu valsts galvojums kapitālsabiedrības aizņēmumam dzīvojamo īres māju būvniecībai, atjaunošanai, pārbūvei vai jaunuzceltu, atjaunotu vai pārbūvētu dzīvojamo īres māju iegādei, saistībā iekļaujot 75% no galvotās aizņēmuma summas. Asociācija norāda, ka diemžēl valsts budžeta izstrādes laikā šis priekšlikums tika izņemts no 2019. gada budžeta paketes.
