ĪSUMĀ:
- Lielākā daļa ieslodzījuma vietā nonāk atkārtoti, ceturtā daļa – ceturto un pat vairāk reižu.
- Formāli sistēma darbojas, valsts cietumiem turpina tērēt desmitiem miljonu eiro.
- Kritiskā stāvoklī esošā cietumu infrastruktūra – būtisks šķērslis veiksmīgai resocializācijai.
- Cietumu infrastruktūra neraisa arī komersantu interesi veidot tur jaunas darba vietas ieslodzītajiem.
- Latvijā resocializācijā trūkst nozīmīga posma – iekļaušana sabiedrībā pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas.
- Resocializācijas darbā jāiesaistās plašākam valsts un pašvaldību institūciju lokam.
- Ieslodzījuma vietu pārvalde problēmas atzīst un norāda - cietumi par problēmām runā jau sen.
Paziņojumā medijiem Valsts kontrole norādīja uz statistiku, kas liecina: no 2013. līdz 2018. gadam vidējais ieslodzīto skaits gadā samazinājies par 35%, tomēr tas pamatā saistīts ar izmaiņām kriminālsodu politikā. Notiesāto personu sastāva analīze atklāj pavisam citu ainu. Tā liecina, ka 2018. gadā Latvijas ieslodzījuma vietās 55% bija atkārtoti sodītas personas, tajā skaitā 38% personu sodu izcieta trešo, ceturto un vairāk reižu.
Kaut arī ir mainījusies izpratne par sodu, kā galveno uzdevumu izvirzot resocializāciju – personas uzvedības maiņu –, Valsts kontrole revīzijā atklāja, ka šobrīd sabiedrība faktiski maksā par procesu, nevis par iecerēto rezultātu. Lai gan ieslodzījuma vietās ir paredzēti dažādi instrumenti notiesāto motivēšanai piedalīties resocializācijas pasākumos, tomēr
daļu notiesāto tā arī neizdodas iesaistīt nekādās aktivitātēs, jo tās balstītas brīvprātības principā.
Līdz ar to sabiedrība maksā tikai par ieslodzītā uzturēšanu cietumā, bet resocializācija ir tikai uz papīra.
Formāli sistēma darbojas
Revīzijā konstatētais liecina, ka formāli viss ir paveikts – resocializācijas modelis ir ieviests, pārņemot ārvalstu labāko praksi, programmas ir izstrādātas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Valsts probācijas dienesta darbinieki ir apmācīti un savus pienākumus veic centīgi. Tajā pašā laikā Latvijā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir vidēji četras reizes vairāk ieslodzīto nekā ziemeļvalstīs. Lielākā daļa personu, kas notiesātas ar brīvības atņemšanas sodu, noziegumus izdara atkārtoti.
Uz vienu ieslodzīto pašlaik valsts dienā tērē teju 41 eiro,
un, ņemot vērā atalgojuma un pakalpojumu cenu izmaiņas valstī, laikā kopš 2013. gada šī summa ir divkāršojusies. Vienlaikus pieaug valsts kompensāciju apmērs cietušajiem par smagos noziegumos radīto kaitējumu, no tā atgūt izdodas ne vairāk kā piekto daļu izdevumu.
Nav arī skaidrības par īstenotajiem resocializācijas pasākumiem un to ietekmi uz konkrētu notiesāto personu uzvedības izmaiņām, jo kopš resocializācijas modeļa ieviešanas neviena institūcija tā arī nav veikusi vispusīgu analīzi par resocializācijas pasākumu ietekmi uz notiesātajiem. Arī Valsts kontrole revīzijas gaitā nevarēja novērtēt to ietekmi uz notiesāto personu uzvedību datu trūkuma dēļ.
Valsts budžeta dotācija Ieslodzījuma vietu pārvaldei un Valsts probācijas dienestam 2018. gadā kopumā sasniedza 63,5 miljonus eiro, kam jāpieskaita vēl divi miljoni ārvalstu līdzfinansēto projektu īstenošanai.
Cietumu stāvoklis – šķērslis resocializācijai
Resocializācijas modeļa ieviešana ir tieši saistīta ar ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstību un notiesāto personu nodarbinātību. Daļa labo ieceru finansējuma trūkuma dēļ tā arī palikušas “uz papīra”. Šobrīd ieslodzījumā esošajiem nav iespējams izvairīties no cietuma “subkultūras” ietekmes, bet jauna cietuma būvniecība joprojām nav uzsākta.
Šobrīd vienā cietuma kamerā atrodas līdz pat 15 personām.
Šādā vidē valda kriminālo “autoritāšu” likumi, kas vai nu kavē notiesāto dalību resocializācijas pasākumos, vai mazina panākto efektu, jo personai vienmēr jāatgriežas pārapdzīvotajā kamerā.
Kritiskā stāvoklī esošā cietumu infrastruktūra neraisa arī komersantu interesi veidot tur jaunas darba vietas, kas ir viens no būtiskākajiem sekmīgas resocializācijas priekšnoteikumiem. Šobrīd nodarbināto skaits komersantu izveidotajās darba vietās ir ap 12%, kas ir ļoti zems rādītājs. Par problēmu nodrošināt darbu ieslodzītajiem vēstīja arī Latvijas Radio.
Tāpēc svarīgi ir jaunu cietumu būvniecība, kuros infrastruktūras problēmas varētu atrisināt. Kā arī samazinās uzturēšanas izmaksas, jo tās vecajos cietumos ir augstas.
Pirmā jaunā cietuma būvniecību sākotnēji tika plānots pabeigt 2018. gadā, bet nu valdība lēmusi, ka jauna cietuma būvniecības uzsākšana tiek atlikta uz 2022. gadu. Tikmēr vecā un savu laiku nokalpojusī infrastruktūra prasa arvien vairāk līdzekļu – 2018. gadā Ieslodzījuma vietu pārvalde cietumu kārtējiem un kapitālajiem remontiem izlietoja 2,2 miljonus eiro, bet tuvākajā nākotnē būs nepieciešami vēl vismaz 13 miljoni eiro.
Resocializācijai jābūt plašākai
Laikā no 2013. līdz 2018. gadam vidēji 60% no ieslodzījumā esošajām personām ir garīga rakstura traucējumi, savukārt apmēram 85% no visiem ieslodzītajiem cieš no narkotiku vai alkohola atkarībām. Kā ieslodzījuma vietās, tā Valsts probācijas dienestā trūkst speciālu resocializācijas instrumentu darbam ar personām, kurām ir garīga rakstura traucējumi un atkarību problēmas. Valsts kontrole uzskata, ka veiksmīgas resocializācijas nodrošināšanai šajos gadījumos būtu jāiesaistās arī citām valsts un pašvaldību institūcijām, kuru kompetencē ir minēto problēmu risināšana.
Katru gadu no ieslodzījuma brīvībā atgriežas vidēji 2500 personas, taču nevar uzskatīt, ka Latvijā ir izveidota vienota resocializācijas sistēma, jo
iztrūkst ļoti nozīmīgs posms –- personu iekļaušana sabiedrībā pēc tās atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas.
Situācijās, kad notiesātajam pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas nav ģimenes atbalsta, nav iztikas līdzekļu, nav dzīvesvietas, bijušais ieslodzītais var vērsties pēc palīdzības pašvaldībā. Revīzijā analizētā informācija liecina, ka no 88 personām, kuras 2018. gadā pašvaldībās lūgušas palīdzību mājokļa jautājuma risināšanā, 67% tika piedāvāta vieta patversmē vai naktspatversmē.
Savukārt sociālās rehabilitācijas centru skaits bijušajiem notiesātajiem valstī ir nepietiekams, un galvenokārt tie pieejami tikai Rīgas apkaimē. Šāda situācija samazina ieslodzījuma vietās un Valsts probācijas dienestā īstenoto resocializācijas pasākumu pozitīvo ietekmi.
Valsts kontroles uzskata, ka ir nepieciešams izveidot sistēmu, kādā notiek valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju sadarbība. Attīstot notiesāto sociālās rehabilitācijas sistēmu, būšot iespējams atslogot ieslodzījuma vietas un nākotnē samazināt to uzturēšanas izdevumus.
Problēmas atzīst
Revīzijas secinājumi nav pārsteiguma Ieslodzījuma vietu pārvaldē. Tās pārstāve Aija Fedorova atzina, ka Valsts kontroles secinājumi atbilst realitātei un cietumi par problēmām runā jau sen. Pirms trim gadiem sākti arī resocializācijas procesa pilnveides pasākumi. Tiem piesaistīta Eiropas struktūrfondu nauda.
“Viens projekts ar nosaukumu” Bijušo ieslodzīto integrācija sabiedrībā un darba tirgū” ir mērķēts uz to, lai sniegtu atbalstu ieslodzītajiem un bijušajiem ieslodzītajiem, veicinot viņu integrāciju sabiedrībā un veicinot iesaistīšanos darba tirgū. Savukārt otrs projekts saucas “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”, kurā īstenotās aktivitātes ir vērstas uz esošās sistēmas pilnveidi, lai apzinātu un ieviestu praksē jaunus instrumentus, kā turpmāk strādāt šajā jomā,” pastāstīja Fedorova.
Arī ziņojumā iekļautie pārmetumi par slikto cietumu infrastruktūru Ieslodzījuma vietu pārvaldei nav jaunums.
Fedorova norādīja, ka arī par to pārvalde runā ilgi, bet nav sadzirdēti: “Par problēmām, kas ir objektīvi saistītas ar nepiemērotu, novecojušu ieslodzījumu vietu infrastruktūru, par kavēšanos ar jauna cietuma būvniecību,
par visiem šiem jautājumiem Ieslodzījumu vietu pārvalde jau ilgstoši ir vērsusi ne tikai valdības un atbildīgo iestāžu, bet arī sabiedrības uzmanību.”
Fedorova piekrīt revīzijas secinājumiem, ka ieslodzīto resocializācijā jāiesaistās plašākam valsts un pašvaldības iestāžu lokam. Valsts kontrole uzsver, ka ieslodzīto uzvedības modeļa maiņa ir visas sabiedrības interesēs.
