"Manam bērnam ir seši gadi. Ik pēc gada vai pusotra Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrā mums ir jālūdz līdzfinansējums jaunu ortožu iegādei. Tas nav izstāstāms pāris vārdos par birokrātisko murgu, kuram jau esam gājuši cauri un vēl joprojām ejam, lai bērns vienkārši varētu staigāt, iet parastā bērnudārzā, iet mūzikas skolā, attīstīties, draudzēties ar draugiem!"  stāstīja bērna tēvs.

"Man mēneša beigās ar bērnu ir jābrauc uz rehabilitācijas centru "Vaivari" - uz trim dienām, lai speciālisti apskatītu un pateiktu, ka, jā, ortozes aizvien vajag, pēdas nav izmainījušās jeb pēkšņi nav noticis brīnums un pēdas palikušas stingras, un valsts tāpēc drīkst apmaksāt 2500 eiro. Pašas ortozes maksā ap 6000 eiro, der apmēram gadu līdz pusotru," stāstīja tēvs.

"Iestādes prasības ir ļoti birokrātiskas, katru reizi prasa daļu dokumentus, kas reiz jau ir iesniegti un nemainās.

Piemēram, prasa ārstu konsilija slēdzienu, ka bērnam tiešām vajag ortozes, lai gan Bērnu slimnīcas ķirurgs ortopēds to jau ir noteicis.

Turklāt konsilijs ir bijis Vaivaru rehabilitācijas centrā. Kur ir problēma šīs ziņas izprasīt kolēģiem? Nē, nevarot, ir jādzenā vecāki.

Reiz nosūtīju elektroniski parakstītu iesniegumu par ortožu izgatavošanu, pievienoju ieskenētu ārsta ortopēda atzinumu, jo dakteris raksta ar roku, bet tas nederēja.

Jāiet uz pastu, jāsūta oriģināls, kas zina, varbūt vecāki noviltojuši... Kauns, ka tāda iestāde ir atbildīga par palīdzību tiem, kam to visvairāk vajag," secināja bērna tēvs.

"Tāpat birokrātisms ir ortožu apavu izsniegšanā - mums ir bijis gadījums, kad ģimenes ārsts tieši precīzi neieraksta, ka mainījušies antropometriskie rādītāji, bet kāja izaugusi, un atsaka. Visur tiek strikti vērtēts burts, nevis gars."  

 Kāpēc vecākiem pirms atbalsta saņemšanas katru gadu vai pusotru no jauna ir jāiesniedz ziņas par bērna kāju stāvokli? To Latvijas Radio jautāja nacionālā rehabilitācijas centra "Vaivari" valdes loceklim Mārtiņam Oliņam.

Viņš norādīja, tā ir pilnīgi pieņemama prakse, jo pa gadu vai pusotru bērns aug, var mainīties bērna svars vai kādas citas nianses.

"Līdz ar to ārsts ir tas, kurš nosaka, kas ir nepieciešams, jo tas drīzāk par paša bērnu jeb pacientu drošībai, lai šie palīglīdzekļi nenodarītu pāri". 

Jautāts, vai var gadīties tā, ka bērnam ar pēdām viss ir kārtībā jau pēc gada un palīglīdzekļi nav nepieciešami, Oliņš atbildēja, ka tā var gadīties, varbūt palīglīdzekļi nav nepieciešami, "bērns pats sevi nostiprinājis vai tas ir bijis papildus ar kādām fizioterapijas nodarbībām, vai kā tamlīdzīgi, kādu operāciju".  "Tieši tāpēc arī tiek izvērtēts katru reizi, [..] vēl jau arī tas, ka  dažādas tehnoloģijas iet un virzās uz priekšu, un varbūt ir iespēja piedāvāt kaut ko citu vai kādi citi ieteikumi, ko labāk izmantot, kas varētu palīdzēt".  

Jautāts, cik bieži notiek šāda izveseļošanās, kad situācija būtiski ir izmainījusies pēc gada, viņš atzina, ka "principā jau nē, tā bieži nenotiek, bet jebkurā gadījumā pilnīgi normāli jābūt ir ārstu uzraudzībā un ik pa gabaliņam jāpārbauda, varbūt, lai nepaliek sliktāk".