Valsts arhīvs glabā papīra dokumentus. Te nonāk Valsts prezidenta, Saeimas un valdības lēmumi, protokoli, rīkojumi, ministriju lietas un sarakste. Dokumenti no Rīgas un Jūrmalas pašvaldībām, un dažādām valsts iestādēm, piemēram, Privatizācijas aģentūras. Arhīvā nonāk arī likvidēto iestāžu dokumenti un to darbinieku personīgās lietas.
To, kas jāsaglabā un cik ilgi, nosaka Arhīvu likums. Te nonāk dokumenti, kuri jāglabā mūžīgi. „Tas interesantākais ir krustpunktos, kad ir mainījušies laiki. Atmodas gadi. Mums šie dokumenti ir vispusīgi gan to tā viedokļa, ka mums ir valsts dokumenti, komplektēja arī no privātpersonām, kas nodod jau savu subjektīvo viedokli, un pie mums nonāk arī trimdas dokumenti, jo arhīvs mērķtiecīgi strādā šajā virzienā, lai saņemtu arī tos dokumentus, ko latviešu pilsoņi ir radījuši ārpus Latvijas. Līdz ar to mums ir arī skats no ārpuses, kas tajā laikā ir noticis ārzemēs. ... mēs varam salikt šo kopainu, ko mēs šeit dzīvodami ar savām acīm esam redzējuši tikai no vienas puses," norāda Latvijas Valsts arhīvu direktors Artis Freimanis.
Valsts arhīvs gadā papildinās ar 20 000 - 30 000 jaunu dokumentu. Pērn iegūtas kinorežisora un operatora Jura Podnieka darba piezīmes. „Te ir redzami gan interviju atšifrējumi filmām, kas ieguva pasaules slavu kopā ... kad bruka Padomju Savienība. Ja filmā iegāja 2 -3 minūtes, te ir visu interviju atšifrējumi," stāsta galvenā arhivāre Ligita Zandovska.
Savukārt mākslinieks Māris Bišofs uzdāvinājis zīmējumus un fotogrāfijas. „Mums ir liels prieks, ka mākslinieks izvēlējies LVA, kur nodot savu dzīves un mūža darbu. Tie ir pieci tūkstoši dokumentu. Lielākā daļa ir zīmējumi, kas ... gan žurnālā "Ir", gan "Dienā"," saka Bišofs.
Plauktu kopējais garums jau sasniedz 33 kilometrus. Visas sastatnes aizpildītas un tukšu vietu vairs nav. „Tā ir mūsu sāpe. Jo glabātuves pēdējo reizi uztaisītas vairāk nekā 10 gadu atpakaļ un šajos laikos nav nekas nav nācis klāt un līdz ar to mums ir aktuāla problēma par dokumentu izvietošanu. Ja neradīsies kādas iespējas un netiks būvētas glabātuves, tad mēs pēc diviem gadiem būsim spiesti pie arhīva likt uzrakstu, ka lietas nevaram pieņemt vietu trūkuma dēļ," norāda Freimanis.
Darbinieki ļoti cer - pēc tam, kad Nacionālā bibliotēka būs uzbūvēta, valsts parūpēsies arī par arhīva telpām. Labākais risinājums būtu uzcelt jaunu namu un zem viena jumta izmitināt visus četrus arhīvus, kas šobrīd izvietoti 6-šās ēkās.
Filmu likumā noteikts, ka jebkura filma, kas uzņemta ar valsts līdzfinansējumu, gadu pēc tās iznākšanas, jānodod kinofotofono dokumentu arhīvam.
Tomēr ne visi režisori ievēro likumu. „No 2011 -2013.gadam bija 39 filmas, kurām tika piešķirts finansējums un tikai 6 nodotas. 36 filmas mēs joprojām gaidām. Tā problēma ir aktualizēta. Ir iesaistījies Nacionālais kino centrs. Plānots tagad tāda kā akcija filmu producentiem ar atgādinājumu un lūgumu nodot filmas," norāda Valsts Kinofotofonodokumentu direktore Dace Bušante.
Telpā ar īpašu mikroklimatu, aiz biezām durvīm un daudzām atslēgām glabājas elektroniskie dokumenti.
Speciālisti atzīst - ir labi dokumentēti padomju gadi un laiks līdz 1996. gadam. Tagad filmēšana un fotografēšana notiek haotiski, atsevišķu projektu un pasūtījumu līmenī. Valsts nav noteikusi, ka vēstures dokumentēšana jāveic sistemātiski. „Gan izdevniecības, gan prese, tā ir privātas un viņām nav pienākums obligāti nodot. Tāpat arī fotogrāfiem, kas uzskata, ka tas ir viņu īpašums un tas glabājas pie viņiem. Tas ir atkarīgs arī no pašiem cilvēkiem, cik valstiski viņi domā," norāda Bušante.
Šobrīd visplašākais video un fotogrāfiju klāsts nāk no prezidenta kancelejas un Saeimas. Arhīvs ne reizi vien aicinājis ikvienu, kurš fotografē un video iemūžina valsts notikumus, uzdāvināt ierakstus arī arhīvam, tā palīdzot saglabāt liecības nākamajām paaudzēm. Taču neviens nav atsaucies
