No vardarbības ģimenē cietušām personām valsts nodrošina palīdzības sniegšanu dzīvesvietās un institūcijās jeb krīzes centros. Tie gan ir publiski iestādījumi, un varmāka cietušo var uzmeklēt. Šādās situācijās nepieciešami anonīmi krīzes dzīvokļi, taču tādu valstij nav. Valsts slepenu dzīvokļu pakalpojumus paredz tikai cilvēku tirdzniecībā cietušiem upuriem.
Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa pastāstīja, ka diskusiju līmenī tiek apsvērta doma par anonīmu dzīvokļu nodrošināšanu vardarbības upuriem. Viņa sacīja, ka pieprasījums pēc šādiem dzīvokļiem palielinās.
"Mēs dzīvojam līdzi laikam. Ja ir tāda aktualitāte, tad mēs neredzam iemeslu, kāpēc mēs nevarētu šo pakalpojumu padarīt pakalpojuma saņēmējam drošāku un draudzīgāku. Tāpēc es gribu teikt, ka tās šobrīd ir diskusijas ar kolēģiem par risinājumu. Mēs jau esam identificējuši, ka mums līdzīgs mehānisms eksistē jau uz citu pakalpojuma saņēmēju grupu – cilvēku tirdzniecības upuriem.
Domāju, ka tas ir nākamā gada darba plāna jautājums, jo tie ir grozījumi normatīvajos aktos.
Katrā ziņā negrasāmies kavēties vai atlikt. Problēma ir identificēta, kāpēc to arī neatrisināt?" sacīja Āboliņa.
Viņa pastāstīja, ka cilvēku tirdzniecības upuru skaits ir pieaudzis. "Šajā gadā pakalpojuma saņēmēju skaits ir ievērojams. Mums nācās rīkot arī jaunu iepirkumu," komentēja Āboliņa.
