Sadaļas Sadaļas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pēc terorakta Briselē: zviedru žurnālistes Terēzas Kuhleres stāsts

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pabalstu sistēma Vācijā: kāpēc vieniem tie šķiet dāsni, bet citiem – pazemojoši

Tehnisko palīglīdzekļu pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem

Valsts apmaksāti ratiņkrēsli: Garas rindas galā var sagaidīt rezultātu ar vilšanās piegaršu

Lai saņemtu valsts kompensētu ratiņkrēslu, cilvēkam ar invaliditāti jāgaida rindā pat vairāki gadi. Taču, arī sagaidot savu kārtu, nav garantēts, ka palīglīdzeklis būs piemērots konkrētajai personai. 

Individuālus ratiņkrēslus jāpasūta

Dodoties uz Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centru (VTPC), redzams, ka tur rindā gaida vairāki cilvēki. Kādam jāiesniedz dokumenti, bet citi jau gatavi saņemt savus palīglīdzekļus. Galvenokārt šeit vēršas cilvēki ar kustību traucējumiem. Tieši viņi saskaras ar lielākajām rindām un problēmām, lai saņemtu palīglīdzekļus.

„Šobrīd es sēžu ratiņkrēslā, kuru es vienkārši nopirku par 30 latiem pirms gadiem pieciem,” ar savu pieredzi dalās invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” eksperts Aigars Bolis, “tas man der labāk nekā vesela armija ergoterapeitu, fizioterapeitu, man it kā kaut ko speciāli pielāgotu pirka. Šis ratiņkrēsls man ir vienkārši no humānās kravas, ko ved uz Latviju. Viņš paprasīja man 30 latus par to, ka viņš ir piegādājis man to ratiņkrēslu. Tas der labāk! Tas ir labāks, kvalitatīvāks nekā tas, ko nodrošina valsts par lielām naudām un ar mūždien budžeta papildinājumiem. Tāda ir tā reālā situācija. Tā ir skarba, tā ir nežēlīgi skarba.”

Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centrā ir pieejami bāzes modeļa ratiņkrēsli, tiem gan daudz ko individuāli pielāgot neizdosies. Taču ir arī, piemēram, aktīva tipa ratiņkrēsli. Tos pasūta katram cilvēkam individuāli pēc vairākiem parametriem.

„Tas ir vairāk paredzēts tām personām, atkarībā no funkcionālā traucējuma, kuras piedalās sociālās aktivitātēs, ir nodarbināta persona vai mācās. Arī, protams, jāņem vērā viņa funkcionālā traucējuma smaguma pakāpe. Lai individuāli pielāgotu, jebkurai personai, kurai ir atzinums par aktīvā riteņkrēsla nepieciešamību, mums ir sagatavotas veidlapas. Un tad vai nu mūsu funkcionālie speciālisti, vai arī ārstniecības persona var aizpildīt pielikumu, kurā tad arī norāda parametrus, kādi ir vajadzīgi. Un persona arī šo individuālo aktīvo pasūtīto riteņkrēslu var saņemt par valsts līdzekļiem. Bet ir arī iespēja izvēlēties ar līdzmaksājumu, ja vēlas saņemt, piemēram, ar kādu papildus aprīkojumu vai pie cita pakalpojumu sniedzēja, ar kuru mums ir noslēgts līgums,” stāsta centra ergoterapeite Jūlija Vasiļevska.

 

Valsts apmaksātos ratiņkrēslus nepielāgo individuāli

Lai gan teorijā viss skan labi, bieži vien praksē cilvēkiem jāsastopas ar virkni dažādu problēmu. Būtiskākā ir tā, ka palīglīdzekļus nepietiekami piemēro katra cilvēka individuālajām vajadzībām.

„Kad es iestājos rindā, lai saņemtu jaunus ratus, mani izmērīja. Paldies Dievam, sāka mērīt,” stāsta “Apeirona” pārstāve Irina Parhomenko, „mana izmēra ratu pasūtījumā nebija vispār. Viņi mani uzrunāja paņemt par vienu izmēru lielākus, it kā man šie rati jau par mazu, vajag [lielākus]. Es teicu, ka baidos, ka jaunā izmēra rati neieies liftā. Es dzīvoju sestajā stāvā, man jāizmanto lifts. Un tie rati, kuri man bija, tikko, tikko ar grūtībām iebrauca liftā.”

Rezultātā ar piegādātajiem ratiem Irina tiešām nevarēja tikt līdz savam dzīvoklim. Viņai vajadzēja no jauna vērsties palīglīdzekļu centrā, no jauna iestāties rindā. Tad sieviete, lai tomēr saņemtu jaunu ratiņkrēslu, nolēma izmantot iespēju piemaksāt no saviem līdzekļiem. Tādā gadījumā palīglīdzekli var pielāgot pēc visiem izmēriem, pasūtīt atsevišķi nepieciešamās detaļas, arī izvēlēties krāsu.

„Jā, es piemaksāju 350 eiro, bet tas remonts tā kā mašīnai, jo tas ir mans īpašums, ir no maniem līdzekļiem, ne no valsts līdzekļiem. Tomēr tie vismaz mani apmierina. Un es patiešām tagad varu braukt varbūt ne tik garas distances, bet, ja ir laba vides pieejamība, es varu vienu, divus, trīs kvartālus mierīgi nobraukt un man nesāpēs ne rokas, ne locītavas, nebūs noguruma unx ir ērti sēdēt,” stāsta Irina.

Problēmu, ka valsts kompensētos palīglīdzekļus nepielāgo konkrētajam cilvēkam, uzsver arī Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "SUSTENTO" vadītāja Gunta Anča. Palīglīdzeklis ir katras valsts iespēja padarīt cilvēka dzīvi labāku.

Turklāt tas palīdz arī ietaupīt valsts naudu: jo labāku palīglīdzekli saņem cilvēks, jo mazāk viņam var būt nepieciešams asistents vai ārsta palīdzība veselības problēmu risināšanā.

 

Arī individuāli pielāgot ne vienmēr izdodas

“Bieži mēs iedodam kādu palīglīdzekli, nepaskatoties, ko realitātē tam cilvēkam vajag. Varbūt pat reizēm iedodam ļoti labu, piemēram, ratiņkrēslu. Bet iedodam sportisku ratiņkrēslu gados vecam cilvēkam. Un it kā ratiņkrēsls ir tiešām labs un ļoti dārgs, bet mēs neesam paskatījušies, vai cilvēkam ar tiem ļoti mazajiem priekšējiem ritentiņiem, kas padara ratus ātrus un ērtus, būs ērti pārvietoties Rīgā uz ielas un tie ritentiņi neiesprūdīs katrā šķirbā starp katru plāksnīti,” norāda Gunta Anča.

Taču, ja arī ratiņkrēslus cenšas pielāgot katram individuāli, ne vienmēr izdodas panākt labāko rezultātu. Tā bijis, piemēram, Aigara Boļa gadījumā: „Mana pieredze ir tāda, ka man TPC ar to, ka es apmēram zinu, kā kas notiek un kā cilvēks jāmēra, es beigās tiku pie ratiņkrēsla, kuram bija piecus centimetrus (cm) par augstu atzveltne. Neko tur nevar darīt, viss juridiski ir pareizi, dokumentos viss atbilst. Es prasīju 40 cm, tur rakstīts 40 cm. Tas, ka faktiski [atzveltne ir] 45 cm [augsta], par to neviens neinteresējas. (…) Tas man nozīmē šobrīd to, ka man ir kakla diska trūce. Man fizioterapeits, ergoterapeits skaidri un gaiši pateica: Aigar, tu zini, no kā tev tas ir? Zinu, no nepareiziem ratiem.”

 

NVO atvērtākas palīdzēt

Ratiņkrēsls, ar kuru šobrīd pārvietojas Aigars, nav valsts kompensēts, bet gan sarūpēts ar nevalstisko organizāciju palīdzību. Tas ir vēl viens šī stāsta aspekts. Paralēli valsts pakalpojumam, veidojas arī spēcīgs nevalstisko organizāciju piedāvājums.

Vērtējot abu pakalpojumu kvalitāti, Gunta Anča stāsta, ka nevalstiskās organizācijas ir vairāk atvērtas: „Tas atkarīgs droši vien no vajadzībām. Bet es domāju, ka abi piedāvājumi ir labi. Protams, godīgi, nevalstiskās organizācijas ir atvērtākas, gatavākas palīdzēt, jo tur tie cilvēki ir vairāk ieinteresēti tajā, ko viņi dara. Un, protams, tas šķiet dīvaini, jo viņi dara to vienkārši bieži par baltu velti un labas gribas vadīti, un brīvprātīgi. Bieži tur tas piedāvājums ir cilvēcīgāks. Viņiem vairāk rūp, lai cilvēkiem būtu labi.”

Pieprasījums pēc nevalstisko organizāciju piedāvātajiem palīglīdzekļiem ir liels. Viens no atpazīstamākajiem alternatīvā pakalpojuma sniedzējiem ir „Speciālo palīglīdzekļu parks”. Mazlietotus vai nelietotus palīglīdzekļus biedrība saņem ziedojumu veidā no Zviedrijas. Galvenokārt cilvēki vēršas šeit, jo nevar gaidīt.

Palīglīdzekļu parka ergoterapeits Toms Bērants norāda, ka visbiežāk palīglīdzeklis ir gatavs vienas vai divu nedēļu laikā: 

„Principā piedāvājums ir līdzīgs. Protams, mēs nedarbojamies ar ortozēm, ar dažādiem citiem specifiskiem palīglīdzekļiem, piemēram, nedzirdīgajiem, neredzīgajiem un tā tālāk. Bet mēs vairāk strādājam ar mobilitātes palīglīdzekļiem, higiēnas telpu aprīkojumu, brīvā laika tehniskajiem palīglīdzekļiem, kas vairāk saistās ar kustību, ar mobilitāti. Es negribētu teikt, ka mums ir kaut kādi sarežģītāki palīglīdzekļi. Lai darbotos ar visiem palīglīdzekļiem, ir nepieciešamas kaut kādas zināšanas. Iespēju robežās to palīglīdzekļu modifikācijas ir iespējamas visiem palīglīdzekļiem.

Tas, vai palīglīdzekli pielāgot kaut kādā ekstra gadījumā, kas bieži vien gadās darbā ar klientiem, ar pacientiem, mēs šeit to varam veikt. Tieši pārbūves. Bet visnotaļ izskatās, ka valsts institūcijā to nevar darīt.”

 

Rinda ar 6000 cilvēku

Labklājības ministrijā atzīst – problēmas ir, taču risinājuma tām pagaidām nav. Labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) norāda, ka līdzekļus rindu mazināšanai meklē katru gadu. Tas esot aktuāls jautājums arī šobrīd. Ministrs gan saka, ka nevar pašlaik atbildēt, vai ir kādi plāni veidot individuālu pieeju tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanā.

Šogad rindu mazināšanai no nepieciešamajiem pieciem miljoniem papildus piešķīra vien pusotru miljonu. Līdz ar to esot skaidrs, ka rindas būs, saka Sociālo pakalpojumu departamenta eksperte Ineta Pikše. Šobrīd savu palīglīdzekli gaida vairāk kā 6000 cilvēku.

„Faktiski mums ir viena tāda diezgan sāpīga tēma, tie ir tie pārvietošanās palīglīdzekļi, kur tiešām ir diezgan lielas rindas, jo arī cilvēki diezgan daudz piesakās un tie ir visdārgākie. Viens palīglīdzeklis var maksāt pat 3000 eiro. Tie ir elektriskie rati, skuteri. Tādas lietas, kas ir tiešām dārgas un cilvēkam vajadzīgas, bet viņš stāvēs [rindā] ilgāk uz šiem dārgajiem,” stāsta Pikše.

Uz šiem pārvietošanās palīglīdzekļiem pašlaik gaida apmēram trešdaļa no rindā esošajiem cilvēkiem.

“Ja, piemēram, tas būs tiešām tas dārgais elektriskais ratiņkrēsls, kurus iepērk nedaudz, jo tie ir ļoti dārgi, tad tur var sanākt, ka jāgaida pāris gadi.

Ja tur būs vēl kaut kas, kur jānokomplektē kaut kas ļoti īpašs, bet, piemēram, nepiesakās iepirkumā, tad ir jāgaida vai nu nākamais iepirkums, vai jārunā ar piegādātājiem, lai nokomplektē šos ratus. Jā, tas laiks varētu būt diezgan ilgs,” atzīst Pikše.

 

Iepirkums sarežģī problēmu

Publiskais iepirkums ir vēl viena problēma, kas sarežģī piemērotu palīglīdzekļu sarūpēšanu cilvēkiem. Valsts var piedāvāt tikai to, ko piedāvājušas firmas, kas piedalās iepirkumā.

Pērn valstī kopumā izsniegti 18 567 palīglīdzekļi, no kuriem Vaivari izsnieguši aptuveni 10 000 tehnisko palīglīdzekļu. Salīdzinājumam – pusotra gada laikā „Speciālo palīglīdzekļu parkā” to izsniegts aptuveni pusotrs tūkstotis.

Tāpēc iepirkumi notiek pastāvīgi. „Un ir jau vēl tas, ka visos mūsu iepirkumos piedalās nevalstisko organizāciju pārstāvis, kas gan skatās tehniskās specifikācijas, gan arī piedalās tehnisko palīglīdzekļu vērtēšanā. Tātad tomēr mēs strādājam sadarbībā. Bet nu iepirkumu likums ir ļoti smags. Tehniskajiem palīglīdzekļiem ir diezgan laikietilpīgs un ir grūti iepirkt,” stāsta Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centra vadītāja Ligita Nelsone.

„Nav tā sistēma, manuprāt, sakārtota. Tehnisko palīglīdzekļu centrs veic iepirkumus, iepirkumi nenotiek, tiek apstrīdēti un tad vienmēr cieš tas invalīds.”

Spina bifida un hidrocefālijas biedrības valdes locekle Jana Krūmiņa stāsta, ka situācija pakāpeniski uzlabojas. Taču viņas ieskatā, tas notiek pateicoties nevalstisko organizāciju spiedienam: „Es pat teiktu, tā nav netaisnība. Tā ir tāda vienaldzība. Ierēdņi augšā neiedziļinās.

Gan ministrija, gan Tehnisko palīglīdzekļu centrs neredz šī konkrētā cilvēka konkrētās vajadzības. Ir sistēma un invalīdam ir jāiekļaujas sistēmā. Ja viņš tajā neierakstās, tad viņš neder.

Bet es domāju, ka tai sistēmai būtu jāstrādā katra individuālā gadījuma un jāapmierina katra individuālās vajadzības.”

Ministrijā ir idejas, lai risinātu sasāpējušās problēmas. Palīglīdzekļu izsniegšanā varētu vairāk iesaistīt sociālos dienestus vai arī varētu nedaudz mainīt sistēmu kopumā. Taču šķēršļu ieceru īstenošanai ir vairāk.

Vismaz pagaidām tādiem cilvēkiem kā Aigars Bolis uz labo pusi nekas nemainīsies. „Man šobrīd ir kakla diska trūce. Man pasaka - operācija. Un pēc operācijas visticamāk es, zinot to, kāds ir risks, varētu palikt guļošs vispār bez rokām. Vienkārši kaut kādā mirklī tur kaut kāds „speciālists” neprata izmērīt, cik tad augsta tā atzveltne ir. Es esmu tas viens no neskaitāmajiem tūkstošiem, kas ar šādām problēmām saskaras,” saka Bolis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt