Vēl pagājušā gada septembrī Knuts Skujenieks nosvinēja apaļo 85 gadu jubileju, bet mūžībā devās šogad – jūlija beigās. Latviešu literatūrā neapšaubāmi viņš ir un būs viena no spilgtākajām personībām. 25 gadu vecumā dzejnieks ticis izsūtīts uz lēģeri Mordovijā, kur tapuši vairāki simti dzejoļu, ko toreiz publicēt nevarēja.
"Es negribu teikt, ka tā es glābos, bet tā es pastāvēju. Tie septiņi gadi mani izveidoja. Arī tā ir dzīve. Es rūdījos pamazām. Es vienmēr esmu teicis, ka tā nav lēģera dzeja. Tā ir dzeja, rakstīta lēģerī," stāstījis Skujenieks.
Svētdien balvu saņēma Knuta Skujenieka pēcteči – dēls Jānis un mazdēls Emīls. Arī sieva Inta. Viņa atklāja, ka vīrs zinājis par gaidāmo apbalvojumu, taču nesagaidīja to.
"Viņš jau arī bija priecīgs. Ar to veselību viņam bija, kā bija, bet viņš teica, ka mēģinās sadūšoties un tomēr ierasties," stāstīja Skujeniece.
Šodien ģimenei ir gods un lepnums.
Skujeniekam bija nesalaužama stāja un vērtības, kā arī drosmīga personība. Balvā pasniedzot sarkano stikla statuju, kas ataino liesmas, Valsts prezidents pieminēja Skujenieka paaudzes nopelnus ceļā uz neatkarību, Atmodas laikā.
"Knuts Skujenieks un viņa līdzgaitnieku paaudze tam bija spilgts apliecinājums. Šis spēks neapsīka, bet kļuva varenāks. Tas diedzēja Atmodas asnus. Un es vēlreiz atkārtoju – tā ir kultūras darbinieku īpaša atbildība un pienākums pret Latvijas valsti," uzsvēra Levits.
Dziesmas ar Knuta Skujenieka dzejas vārdiem svētdien izpildīja Daumants Kalniņš, kurš sakomponējis mūziku viņa dzejai. Ar silto smaidu un vēlmi pasmaidīt, viņu satiekot, dziedātājs allaž atcerēsies patriotisko dzejnieku.
"Tieši tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs šajā laikā. Spēcīgs kodols un labestība, gaišums. Un tas viss bija Knutam, un man ir liels gods, ka es varēju dziedāt šīs dziesmas ar viņa vārdiem," sacīja Kalniņš.
