Situācijas, kāpēc cilvēks dzīves nogalē paliek viens, ir dažādas, bet ir vecie cilvēki, kuri zina, kādu palīdzību var saņemt no sociālā dienesta un to izmanto. Bet Valmieras Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Sandra Kārkliņa stāsta, ka ir daudz arī to veco, vientuļo cilvēku, kuri vai nu palīdzības meklēšanu uzskata zem sava goda, vai arī nezina, kādu atbalstu var gūt:
''Šie vecie cilvēki tā kā nespēj prasīt kādu palīdzību, viņi ir stipri, garā stipri. Visu laiku, visu dzīvi ir ar visu tikuši galā - un kā tad es tagad tā iešu un tagad kaut ko prasīšu.''
Lai šie vecie vientuļie cilvēki, kuri cenšas iztikt saviem spēkiem, nepaliktu bez uzmanības un būtu sociālo darbinieku redzeslokā, Valmierā ir rosinājums vērīgiem būt kaimiņiem un arī ikvienam valmierietim dažādās sadzīves situācijās.
''Arī personīgi es esmu saņēmusi tādus zvanus no cilvēkiem, no līdzcilvēkiem par kādu cilvēku, kurš, teiksim, pa ielu nav varējis pārvietoties. Tad piegājis klāt un sācis runāties ar to cilvēku, pavadot līdz mājai, noskaidrojis viņa dzīves gājumu, un cilvēks arī ir izstāstījis, ka viņš dzīvo viens pats, viņš ir vientuļš, viņam nekādu piederīgo, nekā nav. Un tas ir labi, ka cilvēkiem nav vienaldzīgi šo cilvēku likteņi, viņi zvana un saka, ko darīt šādā situācijā, un tas ir labi,'' atzīst Kārkliņa.
Pie ikkatra vecā, vientuļā cilvēka, par kuru būs saņemta informācija Sociālo lietu pārvaldē, dosies sociālie darbinieki, lai noskaidrotu, kāda palīdzība ir nepieciešama, paskaidros, kādu atbalstu var saņemt sociālajā dienestā.
''Tad jau pēc tam tas cilvēks izvērtē un pasaka. Ir tādi, kas pasaka - man neko nevajag un varat pie manis nebraukt, kas neko nevēlas. Bet ir tādi, kas nāk pēc tam uz pašvaldību, sniedz dokumentus uz kādu palīdzības veidu, nāk pie darbiniekiem, stāsta, kā viņam iet, kas viņam nepieciešams. Jā, bet ir arī tādas situācijas, kad sociālie darbinieki aizbrauc, izstāsta visus pieejamos pakalpojumus, palīdzību, bet viņš pasaka - nē, man nevajag; bet arī tad, ja plānos apsekošanu tajā virzienā, tad sociālie darbinieki vienalga iebrauc paskatīties,'' klāsta Sandra Kārkliņa.
Viens no palīdzības veidiem ir arī aprūpe mājās. Kā stāsta mājas aprūpes darba organizatore Velta Buliņa, tad nereti vecie cilvēki negriežas ar savām likstām sociālajā dienestā, jo baidās no tā, ka būs jādodas uz pansionātu:
''Katrs cilvēks grib dzīvot tomēr savā mājā, viņam ir šī mājas sajūta , mājas vide, un ļoti grūti šķirties no mājas, pat ļoti nevarīgam esot. Mājas aprūpe palīdz viņam dzīvot, jo mums ir mājas aprūpē tādi, kas daudzus gadus dzīvo, invalīdi, kuri būtībā vieni paši nevarētu dzīvot.''
Bet ir arī vecie cilvēki, kuri palikuši vieni ne jau tādēļ, ka nav tuvinieku, bet gan bērni, mazbērni ir aizbraukuši darbā uz ārzemēm. Te gan, kā stāsta mājas aprūpes darba organizatore Velta Buliņa, problēma ir tā, ja ir bērni, kaut arī tie dzīvo ārzemēs, par mājas aprūpes pakalpojumu būtu jāmaksā:
''Viņi strādā ārzemēs. (..) Pašvaldība šo pakalpojumu apmaksā tikai tiem, kas ir vientuļi un nevar maksāt, bet, tiklīdz ir bērni, strādājoši bērni, tad par šo pakalpojumu jāmaksā pašam, un ar to maksāšanu ir tā, kā ir.''
Lai vecajiem, vientuļajiem cilvēkiem būtu lielāka uzraudzība, Valmieras Sociālajā dienestā apsver arī iespēju izmantot Samariešu apvienības sniegto pakalpojumu „Drošības poga”, kas, izmantojot īpašu saziņas iekārtu, cilvēkam dod drošības sajūtu un palīdz operatīvāk nodrošināt palīdzību.
