Valmierā pirmie arheoloģiskie izrakumi veikti pagājušā gadsimta 70. gados, toreiz pētītas pilsdrupas un teritorijas ap Sīmaņa baznīcu. Darbus tolaik uzraudzīja arheoloģe Tatjana Berga, kurai visvairāk interesējusi vecpilsētas senā apbūve:
„Nemaz jau nezinājām, ka tik daudzas mājas ir apakšā, protams, tie ir tikai pamati, galvenokārt mūra pamati, bet Valmierā jau pamatā bija koka apbūve.”
Bergas uzraudzībā 2005. gadā pilsētas centrā tika atsegts 15. gadsimta pilsētas aizsargmūris jeb Rīgas vārti. Savukārt 2006. gadā viņa valmieriešiem atklāja pilsētas senāko ielu un vēsturisko šaujamlūku.
„Tie ir kolosāli, interesanti atradumi, es tikai gribētu, lai to aizsargmūri valmierieši kaut kā atzīmē,” saka Berga.
Tiesa gan, pēdējos gados arheoloģiskā izpēte pilsētā notikusi vienlaikus ar kādas ielas rekonstrukciju vai būvdarbiem, un to laikā daudzas vēsturiskās vērtības cietušas.
„Tā ir parastā kārtība, kas notiek vecpilsētās, ka ir jebkuriem zemes rakšanas darbiem nepieciešama arheoloģiskā uzraudzība, kas gan vairāk sanāk kā glābšanas darbi,” atzīst arheologs Oskars Ušpelis
Viņām piekrīt arī Valmieras muzeja Krājumu nodaļas vadītāja Indra Vīlistere:
„Bieži vien attieksme ir tāda – mums atkal kaut kādas problēmas, tāpēc ka tas ir piemineklis. Bet no otras puses, tas ir mūsu visu kopējais mantojums. Tikai tad, ja mēs ar pietāti pret šo apgrūtinājumu izturēsimies, tad mēs uzzināsim kaut ko vairāk par mums pašiem un senčiem.”
Arheologi atzīst, ka Valmieras senpilsētas teritorijā vēl būtu daudz ko pētīt, taču ne tuvākajā laikā. Nākotnē arī šajā nozarē varētu ienākt jaunas metodes, kas par pilsētas vēsturi daudz ko ļautu atklāt, pat neveicot zemes izrakumus.
