Kocēnu novada Bērzainē uz praktiskajām apmācībām pulcējās tuvākās apkārtnes Valmieras rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības komandas. Ik nedēļu maijā tās aizvadītas vairākās vietās biedrības darbības teritorijā ne vien tāpēc, lai brīvprātīgie ugunsdzēsēji pilnveidotu iemaņas, bet apmācības arī ļauj saprast trūkumus tehniskajā nodrošinājumā.
Valmieras rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība saņem nelielu atbalstu, kas paredzēts ekipējumam un tehnikas uzturēšanai, no katras bijušā Valmieras rajona pašvaldības, kurās ir brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandas. To savukārt dāvinājusi sadraudzības pilsēta Vācijā Giterslo.
Tomēr esot nepieciešams arī atbalsts no valsts. “Automašīnām, lai ziemā būtu darba kārtībā un pildītu sevi ar ūdeni, ir vajadzīgi depo. Bērzainē mums ir depo, to izdevās ar projekta palīdzību izveidot, un tur viss kārtībā, automašīna ir siltumā. Bet Dikļos un Vaidavā šobrīd šādu depo mums nav. Pašvaldībai tas izmaksātu 150 tūkstoš eiro, un šobrīd tā nauda būtu tad no kaut kā jānoņem nost, bet neesam tik pārbagāti, lai to varētu atļauties,” saka Kocēnu novada domes priekšsēdētājs Jānis Olmanis.
Ņemot vērā, ka Kocēnu novada teritorija ir visai liela, brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandas pagastos ir būtisks atspaids ugunsgrēka gadījumos, jo dažkārt notikuma vietā tās ierodas pirmās. Pagaidām īslaicīgam risinājumam Vaidavas pagastā ir uzrunāti iedzīvotāji, pie kuriem varēs tehniku novietot. Arī paši brīvprātīgie ugunsdzēsēji, lai arī ir piekrituši sniegt palīdzību, neprasot par to samaksu, norāda – būtu labi, ja valsts rastu iespēju sniegt arī cita veida atbalstu.
“Noteikti, varbūt kādā inventārā vai apdrošināšanā, kad mēs braucam uzdevumos, tad būtu ļoti jauki, ja mēs varētu dabūt tādas lietas,” saka Andris Garselis, brīvprātīgais ugunsdzēsējs no Bērzaines. Viņš brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustībā iesaistījās jau pirms gandrīz 15 gadiem, kad pats piedzīvoja nelaimi, un toreiz bērzainieši bija pirmie, kuri ieradās palīgā. Arī citiem Valmieras rajona brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem ir līdzīga pieredze, kas lika saprast, cik vērtīgs un nepieciešams ir brīvprātīgo atbalsts.
“Viss sākās ar ugunsnelaimi, ko pirmo reizi redzēju sešu gadu vecumā. Un otra nelaime pirms pieciem gadiem bija, kad huligāni omei kūti nodedzināja. Tas viss manī pamudināja vēlmi kļūt par brīvprātīgo ugunsdzēsēju,” stāsta Gerda Martinova, brīvprātīgā ugunsdzēsēja no Matīšiem.
Teritorijās, kurās nav izvietotas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienības, glābējiem uz notikuma vietu jāierodas 23 minūšu laikā. Glābšanas dienests veicis kartēšanu, ka tik ilgā laikā iespējams sasniegt 96,7 procentus iedzīvotāju. Taču vietās, kur šo noteikumu nevar izpildīt, ir nepieciešams brīvprātīgo atbalsts.
Tāpēc, lai attīstītu brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijas, ir uzsākts pilotprojekts, kurā paredzēts atbalstīt piecas brīvprātīgo biedrības. VUGD jau ir ticies ar četrām no tām – Inčukalna, Vecpiebalgas, Pāvilostas un Jaunpils brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijām, bet vēl plānā ir tikšanās ar Rēzeknes novada Kaunatas pārstāvjiem.
“Tās piecas komandas, kuras pilotprojektā paredzētas, tām ir paredzēts atbalsts – kompensācija par viņu dalību preventīvajos pasākumos un par viņu dalību ugunsgrēku dzēšanā. Tām ir paredzēts šogad un nākamgad, bet pārējiem pagaidām nav paredzēts. Šis pilotprojekts tieši domāts ar tādu mērķi, lai tā laikā saprastu, kādā veidā mēs varam attīstīt brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijas,” skaidro VUGD priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis.
Pilotprojektā, kas ir viens no trim Iekšlietu ministrijas izstrādātājā konceptuālajā ziņojumā par valsts politiku ugunsdrošības jomā galvenajiem jautājumiem, brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem paredzētas arī apmācības. Valmieras rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā gan uzskata, lai arī jautājums par atbalstu brīvprātīgajiem ir pavirzījies uz priekšu, tomēr to vajadzēja skatīt plašākā mērogā.
“Amizants stāsts ir tas, ka deviņdesmitajos gados igauņi brauca pie mums Rūjienas pusē Naukšēnos skatīties, kā tad mēs šo kustību reanimējam, nelaižam postā. Un igauņi atkal lēnā garā ar stingriem pamatiem to virza uz priekšu un izdara, bet attiecīgi mums 30 gados to nav izdevies izdarīt,” saka Valmieras rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs Egīls Kaužēns.
Viņš piebilst, ka loģiski būtu bijis, ja brīvprātīgo ugunsdzēsēju organizācijas kādu finansiālu atbalstu no valsts saņemtu attiecīgi pēc izbraukumu skaita. Arī tas būtu vismaz neliels papildu atspaids.
