Valkas tūrisma informācijas biroja vadītājai Anitai Tannenbergai nav problēmu sarunāties abās – latviešu un igauņu - valodās.
„Visu savu līdzšinējo dzīvi esmu dzīvojusi uz robežas, uzskatu sevi par tipisku valcēnieti-valdzēnieti. Mans tēvs ir igaunis, mamma – latviete, es šo līniju turpinu nākamajā paaudzē,” saka Anita.
Laika gaitā saradojušās ir daudzas ģimenes, daudziem valcēniešiem arī darba vieta ir kaimiņvalstī. Bet vismaz reizes piecas abas pilsētas ir piedzīvojušas gan laiku, kad tās šķir robeža, gan periodus, kad šīs robežas nav.
Valkas muzeja speciāliste Ligita Drubiņa stāsta, ka pirmā robeža te tapusi 1920. gadā, un tā ir Latvijas maksa par igauņu palīdzību brīvības cīņās.
„Tas, ka igauņi sev gribēja visu pilsētu – jā, viņi mums palīdzēja brīvības cīņās un uzskatīja, ka viņiem ir tiesības gribēt kaut ko vairāk. Un rezultāts – igauņiem paliek vecā Valka, Valkas vēsturiskais centrs, latviešu pusē smilšainais Lugažu laukums,” stāsta Drubiņa.
Tolaik Igaunijas pusē palika vai visa Valkas saimnieciskā dzīve un administratīvās ēkas. Par to, kāds un cik smags bija šis dalīšanās laiks igauņu pusē palikušajiem latviešiem, vēsture šodien korekti klusē. Ir ziņas, ka pēc sadalīšanās uz Latvijas pusi pārcēlās ap 2500 cilvēku.
„Vēsturiskais fons bija, un es vēl zinu dažus vecos valcēniešus, kuri saka – nē, es principa pēc neeju uz Igauniju, jo savulaik mums bija jāatstāj mūsu mājas un nācās būvēties jaunā vietā. Vēstures bijusi sāpīga, bet mūsu skatījums uz Valgu – vēsturē viss kas ir bijis, bet tikai kopā varam izdarīt daudz ko vairāk,” - Valkas novada pašvaldības vadītājs Vents Armands Krauklis vērtē, ka šobrīd, kad izaugušas jaunas paaudzes, šī pilsētu sākotnējā sadalīšanas lappuse vairs netiek šķirta, daudz skaudrāk atmiņā ir robeža, kas šķir pilsētas, deviņdesmito gadu sākumā atjaunojoties Igaunijas un Latvijas valstīm.
Dažādus, pat traģiskus un nesaprotamus gadījumus no robežlaikiem atceras vai ikviens valcēnietis, tādēļ arī Valgas mēra Kaleva Hērka komentārs par robežas laiku ir lakonisks: „Jā, atceros! Bet vairāk nevēlos to atcerēties!” Tāpēc arī abu pilsētu iedzīvotājiem gaidīts notikums bija gan iestāšanās Eiropas Savienībā, gan Šengenas līguma spēkā stāšanās.
Šobrīd jau abas pilsētas ir īstenojušas vairākus sadarbības projektus, un, kā uzskata Valgas mērs Kalevs Hērks, tad pašlaik tiem paveras arī plašākas iespējas: „Es redzu ļoti labu nākotni – tagad, kad nav robežas, daudzi investori interesējas par to, ka varētu veidot biznesu, kas saistīts ar Latviju un Igauniju. Un ir pozitīvi, ka tagad jums ir eiro, vieglāk īstenot kopīgus biznesa projektus.”
Nākotnes iecerēs ir arī abu pilsētu kopīgs kinoteātris, kurā filmas varētu skatīties abu valstu valodās, kopīgs biznesa inkubators, ielu un tilta remonti.
„Ir daudzas lietas, kuras lieto abas puses un kur ir loģika ieguldīt naudu. Bet problēma ir – arī Latvijas-Igaunijas programmā ir pat aiz matiem pievilkti un atbalstīti projekti, savukārt Valka-Valga ir salīdzinoši maz saņēmusi, un tas nav godīgi, jo mēs esam vienīgā pilsēta, kur abu valstu iedzīvotāji infrastruktūru patiešām lieto,” saka Krauklis.
Šopavasar kā vēl nekad noris abu pilsētu iedzīvotājus vienojoši pasākumi: maija sākumā - kopīgs robežtirgus un desmitgades atzīmēšana, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Nupat aizvadīta Jāņa Cimzes 200 gadu jubilejai veltīta vērienīga igauņu un latviešu koru sadziedāšanās. Bet, sākot no 5.jūnija, norisinās abu pilsētu festivāls „Skanošā Livonija”.
