Pēdējos desmit gados Veselības ministriju vadījuši astoņi cilvēki. Mediķa diploms bijis pieciem. Bijis arī pa vienam vetārstam, juristam un mašīnbūves ekspertam. Latvijas Ārstu biedrības vadītājs Pēteris Apinis uzskata, pie veselības politikas stūres noteikti jābūt mediķim. Tajā pašā laikā atzīst – ne vienmēr tas automātiski nozīmē veiksmes stāstu.
„Iepriekšējā pieredze liecina, ka mums ir bijis gan veterinārārsts, gan cilvēki, kas ir nākuši no medicīnas vides, bet, piemēram, aktīvi lobējuši zāļu biznesu. Varbūt mazliet pārlieku interesējušies par vakcināciju,” saka Apinis.
Uz pašreizējo ministri gan Apinis neko tādu neattiecina. Circene nenoliedzami ir ārstu biedrības vadītāja favorīte šajā amatā. „Ar labu izglītību, ar labām angļu valodas zināšanām, ar starptautisku pieredzi. Šinī ziņā Ingrīda Circene tam atbilst,” saka Apinis.
Savukārt Ģimenes ārsts Pauls Princis ministrei velta veselu pārmetumu sarakstu, piemēram, darba nespējas lapu likumu, kas parādījis neuzticēšanos ģimenes ārstiem, kā arī plānu medicīnas pakalpojumus sniegt atkarībā no tā, vai cilvēks maksā nodokļus. Ar šo soli Latvija attālinoties no Satversmē noteiktajām tiesībām uz veselības aprūpes minimumu.
„Faktiski tas ir jautājums, kas ir veselības aprūpes minimums Latvijā? Kāpēc tikai neatliekamā? Kāpēc ne ģimenes ārsts? Kur ir tā robežšķirtne? Tas [likums] ir kā siets, kas atsijās vēl vairāk cilvēkus, kuri jau tā Latvijā nepiekļūst [medicīnai] – vai tas būtu naudas vai kāda cita iemesla dēļ. Šeit būs vēl lielāks tas cilvēku loks,” norāda Princis.
Uz jautājumu, kas ir labāk – politiķis vai profesionālis, grūti atbildēt arī politologiem. Ideālā demokrātijā ministram būtu jānāk no pašas tautas ievēlēto Saeimas deputātu vidus, spriež politikas pētniece Iveta Kažoka. Bet partiju rezervistu soliņš ir ļoti īss. To pierāda arī šīs valdības veidošana, kur Reformu partija atzina, ka tai nav veselības ministra amatam gatava cilvēka, toties ZZS neesot izglītības profesionāļa.
Ideālais demokrātijas modelis šeit neiznāk, tāpēc politoloģe atzīst - labāk ņemt cilvēkus no ārpus deputātu vidus. „Labāk, lai amatā ir cilvēks, kas saprot jomu, zina, kādā veidā tur panākt pārmaiņas, nekā politiķis tikai tāpēc, ka viņš ir politiķis,” saka Kažoka.
Neskatoties uz faktu, ka valdību kārtējo reizi veido nevis pēc profesionālajiem, bet gan pīrāga dalīšanas kritērijiem, Kažoka saglabā optimismu attiecībā uz valdības spēju rīkoties. „Zolitūdes traģēdijas gaisma, tāpat arī apstākļi, kā atkāpās iepriekšējais premjers un cik salīdzinoši spēcīgs bija iepriekšējais Ministru kabinets. Manuprāt, neviens politiķis, kas vēlas palikt politikā pēc vēlēšanām, negribēs uz šī fona izskatīties slikti. Ja partija zina, ka tā gribēs palikt koalīcijā līdz pat vēlēšanu dienai, te ir arī motivācija izdarīt kādas lietas, par kurām atskaitīties vēlētājiem,” norāda Kažoka.
Viņa arī uzskata, ka veiksmīgi jaunā valdība varētu darboties gadījumā, ja šiem deviņiem mēnešiem izvirzīs nedaudzus, bet ļoti konkrētus paveicamos darbus.
