Runājot par militāra uzbrukuma draudiem valstij, parasti runā par to, ko X stundā darīs bruņotie spēki, daudz retāk – par to, kā jārīkojas iedzīvotājiem. Un ko vispār nozīmē mūsu katra pienākums aizstāvēt savu valsti.
Kad pirms pusotra gada skanēja mācību trauksmes sirēnas, izrādījās, ka puse iedzīvotāju tās vispār nesadzirdēja vai nesaprata, kas jādara. Piemēram, Latvijas Universitātē civilā aizsardzība kā izvēles priekšmets ir iekļauta tikai vienā - "Mākslas" bakalaura programmā.
Pašu vēlme aizstāvēt savu valsti Latvijā ir stipri viduvēja. Uz jautājumu ,,Ja sāktos karš, vai jūs cīnītos par savu valsti?" no 63 aptaujātajām valstīm esam 42. vietā. Pirmajā ir Maroka, kur 94% saka, ka cīnītos, Somijā – 74%, Izraēlā 66%, Ukrainā 62%, Zviedrijā 55%, Polijā 47%, ASV 44%, Latvijā 41%, vēl mazāk Īrijā (26%), Francijā (29%), Lielbritānijā (27%), Vācijā (18%), bet vismazāk – tikai 11% Japānā. (Dati: WIN/GIA 2014.g.decembris)
Cita aptauja rāda - iespēju, ka ar ieročiem rokās dotos aizstāvēt valsti, pieļauj 39% Latvijas iedzīvotāju. 46% atbild - nē vai drīzāk nē, 14,6% nezin (Dati: SKDS, 2014.g. novembris)
54% saka, ka kara draudu vai uzbrukuma brīdī paliktu Latvijā, 26,4% nezinātu, ko darīt, bet 18,2% - pamestu Latviju. (Dati: SKDS 2014.g.aprīlis)
Sociologs Arnis Kaktiņš uzskata – situāciju varbūt uzlabotu lielāka skaidrība par to, kas un kā jādara apdraudējuma gadījumā.
„Es esmu dzirdējis par citām valstīm, ka ir kaut kādi bukleti vai instrukcijas, kur pateikts - klau, ja nu tas ir, tad, lūk, – šeit mums ir kaut kāds plāns. Tad zini, ka vajag rīkoties šādi vai tādi. Nu, ja šāda plāna un īstas skaidrības nav, ko īsti darīt, no vienas puses un no otras puses, ir tā apziņa, ka, ja jau nu pēkšņi tas austrumu kaimiņš ar visu savu militāro spēku velsies pār robežu, tad, visdrīzāk, jau te nekāda sevišķa glābiņa nebūs,” uzskata socioloģisko pētījumu firmas SKDS direktors Arnis Kaktiņš. „No kā izriet, ka varbūt tiešām tā racionālā atbilde būtu – mukt kaut kur tālāk. Citiem vārdiem – ja attiecīgie resori prastos iedzīvotājiem izskaidrot, kā rīkoties šī eventuālā kara gadījumā, es domāju, ka tas arī varētu būt viens sekmējošs faktors , ka cilvēki neapsvērtu mukt projām, jo viņiem, tā teikt, būtu plāns, ko šeit darīt šādā ārkārtas situācijā.”
Likums gan arī tagad nosaka, ka iedzīvotāji nevis brauc prom, bet „pilsoņi un sabiedrība vērš iespējamos pretošanās pasākumus pret nelikumīgajām pārvaldes institūcijām” (Nacionālās drošības likuma 29.pants).
Visticamāk, arī nevarētu aizbraukt, jo militāri draudi vai karš nozīmētu izņēmuma stāvokļa izsludināšanu – arī pārvietošanās ierobežojumus, un to, ka pēc valsts institūciju pieprasījuma katram bez maksas jābūt gatavam palīdzēt – tai skaitā nododot valsts rīcībā zemi, mājas, dzīvokļus, mašīnas – jebkuru kustamu vai nekustamu mantu.
„Ir pabeigts darbs pie Ministru kabineta noteikumiem par to, kādā veidā notiks šī īpašumu pārņemšana īslaicīgā pārvaldījumā,” stāsta Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jānis Garisons. „Un tur tad arī tiks noteikta kārtība, kādā veidā valsts uzrunā, kādā veidā tiek pārņemts un dokumentāli noformēts un, ja gadījumā ir nodarīti kādi zaudējumi, tad tiek vēlāk kompensēts vai arī atmaksāts šis zaudējums, ja īpašums ir bijis valsts pārvaldībā.”
Bezatlīdzības darbs X stundā attiektos pirmkārt jau uz privātajām klīnikām. Lielākajā no tām – „Veselības centrā 4” saka – te strādā valsts patrioti un nešaubīgi darītu visu, kas viņu spēkos. Taču atzīst – nav skaidrības, kā tieši būtu jārīkojas..
„Godīgi sakot, neviens ar mums par to nekad nav runājis!” – tā “Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds.
Mācības ne reizi neesot notikušas, lai gan privāto rokās ir unikālas iekārtas, piemēram, īpaši plaša atvēruma magnētiskās rezonanses aparāts, kas piemērots politraumām. Arī pārvietojamās laboratorijas un rentgeni, kas apgādāti ar ģeneratoriem un var strādāt bez elektrības. Pašiem ir arī pieredze Ukrainā, tāpēc te saprot, kādas sekas ir, ja iepriekš nopietni negatavojas.
„Saeimai ir noteikti jāizturas kā pieaugušajiem un jāskatās uz iespējamiem draudiem ļoti reāli,” turpina Rēvalds. „Es domāju, ka pēdējo laiku pieredze rāda, ka viss var mainīties ļoti īsā brīdī. Un tā doma, ka pie mums nekad nekas nenotiks, tās ir maldīgas ilūzijas. Godīgi sakot, notiks. Jautājums tikai – kad un kur, un vai tā būs militāra vai tā būs kaut kāda veida civilkatastrofa. Viņas notiek un notiks. Tas ir tikai laika jautājums un, jo gatavāki mēs būsim, jo labāki būs rezultāti.”
Jaunievēlētais Valsts prezidents uzskata, ka katra pienākums pret valsti ir jānosaka visaugstākajā – Satversmes līmenī.
„Protams, ka katrs no mums savās darba vietās dara to, ko mēs darām ikdienā. Dakteri – slimnīcās, skolotāji skolās, tie, kas gādā par ūdeni vai veikalos, kas tirgo produktus, jo arī krīzes situācijā visām šīm institūcijām ir jāstrādā,” skaidro Raimonds Vējonis.
Bet kāda ir atšķirība, ieliekot to Satversmē?
„Nu, tā atšķirība, ieliekot Satversmē, ka katram Latvijas iedzīvotājam, ja ir notikusi militāra agresija, ir jāaizsargā sava valsts, būtu tas, ka, ja cilvēks dodas tiešām aizsargāt savu valsti, varbūt pat izmantojot ieročus, ka tā nav nosodāma rīcība, ja viņš iestājas pret agresoru. Tātad – nāk palīgā Latvijas armijai,” saka Vējonis.
Satversmes papildināšana un padomi iedzīvotājiem, ko par līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem plānots izdalīt caur pašvaldībām, informējot, kā rīkoties - ir drīzumā gaidāmie jaunumi gatavības uzlabošanai X stundā.
