Krimināllikumā sodi par to ir spēkā vien no 2018. gada. Līdz tam uzmācīgos vajātājus bija grūti saukt pie atbildības.
ĪSUMĀ:
- Pirms 10 gadiem policija vajāšanu neuzskatīja par nopietnu draudu.
- Kopš likuma izmaiņām policijai vieglāk vērsties pret vajātājiem.
- Solvitai sarežģītākais bija pierādīt, ka vīrietis viņu vajā.
- Tiesnese: svarīgākā ir paša cietušā uztvere.
Pirms 10 gadiem policija vajāšanu neuzskatīja par nopietnu draudu
"Dod pieci! 2020"
Labdarības maratonā „Dod pieci” šogad runājam par vardarbības ģimenē mazināšanu.
Valsts probācijas dienestā stāsta, ka sabiedrība mūsdienās ir neiecietīga pret vardarbīgu izturēšanos, kas tiek vērsta pret bērnu.
Prokuratūrā kriminālvajāšanas uzsākšanai kopš pērnā gada sākuma saņemta 101 krimināllieta par cietsirdīgu un vardarbīgu izturēšanos pret bērniem.
Solvita pārtrauca attiecības ar šo vīrieti, tiesa gan, šķiršanās mēģinājumi bija vairāki un neveiksmīgi. Viņš draudēja, ka pats sev ko ļaunu izdarīs. Vēlāk draudi tika vērsti pret sievieti.
Kad Solvita beidzot bija tikusi prom no šī vīrieša, draudi turpinājās, taču klāt vēl nāca vajāšana.
“Nāca visu laiku gan draudu vēstules e-pastā, gan es tiku izsekota, jo tas cilvēks bija pietiekami „slīpēts” un gudrs, lai nedarītu to visu ļoti pamanāmi. Tas trakākais, ka tu esi bijis attiecībās ar to cilvēku pietiekoši daudz gadu. Viņš tevi pazīst, viņš zina tavas dienas gaitas, tavu draugu, radu, paziņu loku. Zina maršrutus, pa kuriem pārvietojies.
Tās ir tās dubultās bailes, ka tu zini, ka tas cilvēks tevi pazīst, turklāt viņš nav muļķis,” stāstīja Solvita.
Solvita saprata, ka tiek izsekota, kad, ejot no darba, parkā manīja bijušo draugu. Viņai likās, ka tas nav iespējams, jo tā notiek tikai filmās.
“Vienreiz tev tā šķiet, otrreiz tev tā šķiet… pēc kādas nedēļas tu saņem e-pastu ar kaut kādām norādēm no sērijas: „Tev tas zaļais mētelis īsti nepiestāv, bet man būs viegli tevi pamanīt, ja nu gadījumā vajadzēs tēmēt uz tevi ar ieroci.” Tajā brīdī tu saproti, ka, jā, man bija tas mugurā. Tātad mani tiešām kāds vēroja,” stāstīja Solvita.
Solvita saņēma ne tikai draudus dzīvībai, bet arī bojāts tika sievietes īpašums.
“Tur tika sisti logi ārā gan mājai, gan mašīnai. Atstātas pastkastītē patronu čaulītes. Ar kaut ko sarkanu, līdzīgu asinīm, notraipītas durvis. Pēc katras šīs darbības nāca e-pasts, bet tas bija uzrakstīts tā, ka tu saproti, ka nevar pierādīt [ka to darījis viņš]. Piemēram, tad, kad ir bijusi atstāta patronas čaulīte pastkastītē, nākamajā dienā no viņa saņemu e-pastu ar ekrānuzņēmumu no ss.com sludinājuma, ka Ventspilī tiek pārdots ierocis. Viņš zina, ka es saprotu, kas ar to bija domāts, bet tu nevienam pierādīt nevari,” atcerējās sieviete.
Solvitai pirmo reizi vēršoties policijā, rezultāts bija nesekmīgs. Kā viņa pati stāstīja, policija to uztvēra par sadzīvisku skandālu.
Solvita vērsās policijā pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tolaik nebija vēl pieņemts krimināllikums par vajāšanu, kas paredz vajātājiem sodu pat ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.
Latvijai pievienojoties Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, no 2018. gada vajātāji tiek saukti pie kriminālatbildības.
Kopš likuma izmaiņām policijai vieglāk vērsties pret vajātājiem
Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes galvenā inspektore Rita Kuļikova stāstīja, ka vajāšana ir viens no vardarbības veidiem.
Kuļikova stāstīja, ka, kopš pieņemts šis likuma pants, policijai ir lielākas iespējas rīkoties šajā jautājumā. Tas nozīmē, ka izmeklēšanas laikā vajātājam var noteikt dažādus aizliegumus.
“Ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona izdara šāda veida noziedzīgu nodarījumu, tad personai atbilstoši kriminālprocesa likumam piemēro drošības līdzekli. Viens no tiem ir aizliegums personai tuvoties cietušajam tuvāk par izmeklētāja noteikto attālumu, izvairīties no fiziska vai vizuāla kontakta ar šo personu, izmantot sakaru līdzekļus, un vispārēji jebkādā veidā ar viņu kontaktēties. Ja šis drošības līdzeklis netiek ievērots, tad var lūgt tiesu piemērot bargāku drošības līdzekli, saistītu ar brīvības atņemšanu,” skaidroja policijas pārstāve.
Kopš 2018. gada, kad likums par vajāšanu stājās spēkā, līdz šī gada novembrim policijā uzsākti 132 kriminālprocesi. No tiem 22 nonākuši līdz prokuratūrai, savukārt 45 procesi izbeigti.
Policiste stāstīja, ka vajāšana nereti ir pavadošais noziegums citiem.
Tomēr līdz tiesai nonāk ļoti niecīga daļa no šīm lietām. Pirmajā gadā, kopš likums stājās spēkā, nebija nevienas lietas tiesā, savukārt pērn tika saņemtas trīs krimināllietas un viena tika noslēgta. Tikmēr šogad tiesā saņemto krimināllietu par vajāšanu ir tikpat, cik pērn, bet izskatītas jau trīs.
Sarežģītākais bija pierādīt, ka vīrietis viņu vajā
Kad Solvita atkārtoti gāja uz policiju, viņu sadzirdēja kāds likumsargs, kurš reaģēja uz notiekošo. Kā viņa saka – man vienkārši paveicās, un tika uzsākta krimināllieta par draudu izteikšanu.
Tad sekoja tiesa, uz kuru Solvita pati negāja, bet gan pilnvaroja kādu citu.
Viņai bija bail to cilvēku satikt. Vīrietis uzskatīja, ka cietusī viņu provocē.
“Ja nedod dievs, man bija kaut kādā sakarā jābrauc garām viņa mājām ar automašīnu vai jānoiet garām, tad nākamajā dienā sekoja rīcība. Atkal kaut kur izsists kāds stikls. Viņš uzskatīja, ka es viņu provocēju. Es nedrīkstēju vispār parādīties nekur tuvumā, var mani ieraudzīt vai tam līdzīgi,” atminējās Solvita.
Lai izvairītos no jebkādām darbībām, kas varētu vajātāju provocēt, Solvita nolēma slēpt savu privāto dzīvi.
“Es apzināti slēpu savas laulības – ceremoniju un faktu kā tādu. Zināja tikai tuvākie. Tāpat es īpaši nepublicēju laiku, kad gaidīju bērnu. Jo es nezināju, kas atkal viņu provocēs, un uz ko īsti viņš ir spējīgs. Lai gan man daudzi bija teikuši, ka, ja viņš neko nav izdarījis, tad viņš neko arī nedarīs.
Suņi, kas rej, nekož. Bet pārliecību man tas neiedeva,” atzina Solvita.
Pirmajā instancē birokrātiskas kļūdas dēļ lieta netika uzsākta. Lai visu mūžu nebūtu jādzīvo bailēs, sieviete sadūšojās un devās uz apelācijas tiesu.
Noslēgumā tiesa lēma Solvitai par labu. Jāatzīst, ka pagāja aptuveni gads, kad vīrietim piesprieda probācijas uzraudzību un piespiedu darbus.
Solvita stāstīja, ka sarežģītākais bija pierādīt, ka vīrietis viņu vajā.
Lai nonāktu līdz notiesājošajam spriedumam, kā pierādījumi kalpoja draudi e-pastā. Savukārt katru reizi, kā tika bojāts viņas īpašums, Solvita sauca policiju, lai tā fiksē pierādījumus.
“Ir jāsauc policija, jo šie gadījumi ir jāfiksē. Ja tev pēc tam tiesā būs jāsaka, ka man bija izsists stikls, kā tu pierādīsi, ka tev bija izsists, ja gadījums nav juridiski fiksēts. Nekā! Bija arī tādi gadījumi, ka es to nebiju izdarījusi, tāpēc es to apjomu nevarēju pierādīt,” skaidroja Solvita.
Policija stāsta, ka, pirms cietušais vēršas ar iesniegumu instancē, vēlams ir saglabāt pierādījumus – piemēram, ziņas, vēstules un citas lietas, kas var palīdzēt izmeklēšanā.
Tomēr, ja cietušajam nav fizisku apliecinājumu vajāšanai, arī novērojumi kalpo kā pierādījumi, teica inspektore Kuļikova. Tos gan ir grūtāk pierādīt, taču izmeklētāju rīcībā ir dažādi rīki.
Tiesnese: svarīgākā ir paša cietušā uztvere
Tiesnesei Jolantai Bebrišai praksē nav bijusi neviena lieta saistībā ar vajāšanu, ņemot vērā, ka tās ļoti maz līdz tiesai nonāk. Tomēr viņai bijušas lietas, kas saistītas ar nāves draudu izteikšanu. Šajā aspektā par pierādījumiem der cietušā un apkārtējo liecības, tāpat draudu vēstules. Tiesnese Bebriša uzsvēra, ka svarīgākā ir paša cietušā uztvere.
“Pamatā šeit būtu tās darbības, ko apsūdzētais ir darījis, un cietušā psihiskā uztvere. Kā cietušais to ir uztvēris? Cik reāli viņš draudus ir uztvēris? Kāda bijusi cietušā turpmākā rīcība? Vai cietušais ir vērsies policijā, uzsverot šos draudus kā reālus, vai neko nav darījis,” skaidroja tiesnese.
Vajāšana un draudi vairāku gadu garumā atstāja iespaidu uz Solvitas mentālo veselību. Bailes viņu noveda līdz veģetatīvajai distonijai ar panikas lēkmēm.
Sieviete stāstīja, ka tas aizgāja tik tālu, ka vienmēr viņa skatījās pār plecu, jo nebija droša, vai viņai neseko. Paniku radīja satraukums, ka viņas tuviniekiem varētu notikt kas slikts.
“Viens bija tas, ka draudēja man, bet vēlāk draudēja arī manam dzīvesbiedram. Atkal viņš spieda uz manām jūtām. E-pastos atainoja mana dzīvesbiedra bēres. Kā viņš viņu nogalināšot, kā es no tā cietīšot, kas man būšot mugurā bērēs, kā es izskatīšoties, aprakstot tādas ainas. Tas, ko viņš pats uzsvēra – viņš darīs visu, lai es justos bezpalīdzīga un vainīga, ka tie visi cilvēki varētu ciest, jo viņš patiesībā gribēja man pāri nodarīt,” stāstīja Solvita.
Sieviete cieta no emocionālās vardarbības, no kuras nespēja tikt vaļā.
Nereti, runājot par vardarbību ģimenē, ir zināmi instrumenti, kā cietušais tomēr var tikt nošķirts no varmākas.
Ja policijas darbinieks konstatē tūlītēju apdraudējumu cietušā dzīvībai, brīvībai vai veselībai un cietušais ir uzrakstījis un iesniedzis policijas darbiniekam pieteikumu, tad policija nekavējoties izsaukumu laikā pieņem lēmumu par nošķiršanu, tādējādi aizliedzot varmākam tuvoties cietušajam. Policijas nošķiršana ir spēkā astoņas dienas.
Ja cietušais uzreiz zina, ka ir nepieciešams ilgāks nošķiršanas laiks, tad policija sagatavoto pieteikumu iesniedz arī tiesai.
Savukārt, ja cietusī persona vēlāk nolemj pagarināt nošķiršanu, tad pieteikums personai pašai ir jāiesniedz tiesā.
No nākamā gada pieteikumu tiesā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību varēs iesniegt arī pieteicēja atrašanās vietā, nevis aizskāruma nodarīšanas vietā, kā tas ir līdz šim.
Ir pagājis kāds laiks. Vajātājs pierimis, bet Solvitai vīrs aizliedza lasīt draudu vēstules. Tomēr vēl neliela šaubu ēna nomāc sievieti. Solvita gaida labas ziņas, ka vīrietis ir laimīgs, jo laimīgam cilvēkam nav iemesla darīt citam pāri.
