Deinstucionalizācijas plāns paredz, ka lielās institūcijas, kur kopā dzīvo liels skaits cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, jāaizstāj ar cilvēkiem draudzīgiem sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem un ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem.
Deinstitucionalizācijas projekti plānoti visos Latvijas reģionos, un tajos piedalās 114 pašvaldības. Piemēram, viena no mērķgrupām ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kas šobrīd vēl dzīvo valsts sociālās aprūpes centros, taču kuriem jau drīzumā varētu nodrošināt alternatīvus pakalpojumus. Viņu skaits varētu būt ap 700. Vēl 1400 cilvēku šobrīd dzīvo ārpus institūcijām pašvaldībās, taču nesaņem pietiekamu atbalstu.
“Skatoties pēc klientu vajadzībām, tie paši tradicionālie pakalpojumi – grupu dzīvokļi, dienas centri – tie ir tie populārākie. Tad jau skatoties, kādas vēl būs vajadzības, viņi nāk kopā, kad izvērtēts klients, identificētas vajadzības, un tad viņi plāno pakalpojuma sniedzēju izveidošanu,” par plānotajiem alternatīvajiem pakalpojumiem stāsta ministrijas pārstāvis Aldis Dūdiņš.
Labklājības ministrija uzsver:
ja pašvaldība nepiedalās, tā nesaņems Eiropas Savienības finansējumu un nevarēs saviem iedzīvotājiem ar īpašajām vajadzībām sniegt atbalstu vienoti ar pārējām plānošanas reģiona pašvaldībām.
Kopējais fondu finansējums, tajā skaitā infrastruktūrai, ir 91 miljons eiro. Par piedalīšanos jāparakstās līdz šā gada beigām, un pagaidām to nav izdarījušas piecas pašvaldības – Līvāni, Cibla, Jaunjelgava, Valmiera un Rīga.
“Mēs piespiedu kārtā viņus iekšā [dabūt] nevaram, tiek sūtīta kārtējā vēstule,” saka Labklājības ministrijas pārstāve Sigita Rozentāle. Ar pašvaldībām bijušas vairākas sarunas, un vēl šonedēļ ministrija tām rakstījusi vēstuli ar aicinājumu pievienoties.
Rīga vēl ir pārdomās. Deinstucionalizācijas projektu var īstenot tikai tad, ja vienojas par pilnīgi visām mērķgrupām, taču
lielākās diskusijas piedāvājuma kontekstā saistās tieši ar personām ar garīga rakstura traucējumiem, kas varētu pamest valsts sociālās aprūpes centrus un kuriem būs nepieciešami alternatīvie pakalpojumi.
Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Ruta Klimkāne uzsver, ka vilcināšanās iemesls pavisam noteikti nav nevēlēšanās palīdzēt cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Rīgas dome jau no 90.gadu beigām attīstījusi dienas centrus, grupu dzīvokļus un specializētās darbnīcas, ko arī turpmāk darīs.
“Ja mums šāds cilvēks iznāk [no sociālās parūpes centra], mums ir vajadzīgs viņam uzcelt māju, kas, visticamāk, ir grupu dzīvoklis. Tas nozīmē, ka viņam ir nodrošināta pastāvīga uzraudzība, asistents, kas viņam palīdz tikt galā ar dienas darbiem. Viņam vajadzīgs iet vismaz uz kādu dienas centru vai specializēto darbnīcu. Tas nozīmē, ka tas nav tikai viens pakalpojums, kas šādam cilvēkam ir vajadzīgs.
Tad mēs sapratām, ka par finansējumu, kas nāk līdzi infrastruktūrai, mēs nevaram uzcelt jaunus dienas centrus , jaunus grupu dzīvokļus, jo ir vajadzīgs ļoti liels pašvaldības līdzfinansējums,” norāda Klimkāne.
Rīgas domes pārstāve arī jautā – cik nodarbinātības, izglītības un veselības aprūpes sistēma būs gatavas pieņemt šos cilvēkus, kad viņi iznāks no valsts sociālās aprūpes centriem.
Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks savukārt norāda, ka pašvaldība plāno piedalīties deintucionalizācijas projektā, taču vēl notiek sarunas. Pēc viņa teiktā, izvirzītie mērķi ir diezgan neizpildāmi, un, lai arī te ir Eiropas fondu nauda, problēma tiek uzlikta uz pašvaldības pleciem.
“Ja mums ir nepieciešama papildu infrastruktūra šim pasākumam, tad mēs to par pieejamiem resursiem pat nevaram izveidot. Turklāt mēs kā vienīgā Vidzemes lielā pilsēta uzņemamies praktisku atbildību par visu Vidzemi, ko mēs nevaram atļauties darīt,” saka Baiks.
Resursu centra cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem „Zelda” pārstāve Annija Mazapša norāda – tā nevarētu būt katras atsevišķās pašvaldības izvēle piedalīties vai nepiedalīties. Proti, valsts ir uzņēmusies noteiktas funkcijas un pienākumus – cilvēki ar invaliditāti jāintegrē sabiedrībā.
„Pašvaldība nevar vienpersoniski atteikties no šī pienākuma pildīšanas. Es nenoliedzu, ka ir jautājums par finansēm, bet šobrīd ir specifiski fondi, kas paredzēti tam, lai izveidotu nepieciešamos pakalpojumus sabiedrībā.
Visu laiku bija argumenti, kāpēc cilvēki nevar iznākt ārā no institūcijām „jo mums nav naudas”. Tagad, kad nauda ir, atkal tiek meklēti citi argumenti.
Un tad rodas jautājums, vai ir patiesa vēlme integrēt cilvēkus sabiedrībā,” norāda „Zeldas” pārstāve.
Rīgas pašvaldības izteikto citu argumentu, ka daudz cilvēku vēlēsies dzīvot tieši Rīgā, viņa sauc par pieņēmumu. Proti, iespējams, daudzi cilvēki vēlēsies palikt dzīvot vietās, kur atradušās bijušās institūcijas, jo viņiem tur izveidojusies saikne ar vietējiem cilvēkiem un tā ir vide, ko viņi pazīst.
