Vaira Vīķe-Freiberga: Brīvībai vajag pastāvīgu modrību

„Valsts mums ir tikai viena. Un par spīti visām domstarpībām pirmajā vietā jāliek Latvijas valsts intereses,” tā, sagaidot Latvijas 101. dzimšanas dienu, intervijā Latvijas Radio saka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Atskatoties uz savu leģendāro runu, kurā savulaik aicināja visus kopā teikt: „Mēs esam diženi! Mēs esam skaisti!”, eksprezidente šodien secina - Latvijas iedzīvotāji šajos gados ir kļuvuši pašapzinīgāki. Un viņa aicina atcerēties: brīvībai vajadzīga pastāvīga modrība.

Pagājis tieši gads, kopš nosvinējām Latvijas valstiskuma simtgadi. Kas no šīm simtgades svinībām jums šķiet vispaliekošākais?

Tas, ka tās mums vispār ir! Dažreiz ļaudis gudro, kā to darīt, bet būtiskākais jau ir tas, ka ir pagājuši simt gadi kopš neatkarības deklarācijas. Taču tikai šogad aprit simt gadu, kopš Rīga tika atbrīvota no Bermonta spēkiem. Tā ka ne par velti mums simtgades svinības ir izvērstas uz vairākiem gadiem. Deklarācija bija pirmais solis, bet īstā atbrīvošana prasīja vēl visu 1919. gadu. Vēl bija Stučkas režīms, kaut arī Bermonts bija padzīts no Rīgas. Diezgan smagi gāja līdz pat 1920. gadam.

Intervija ar Vairu Vīķi - FreiberguMāra Rozenberga

    Pirms simtgades netrūka vīpsnātāju par pārlieku lielām izmaksām un naudas iztērēšanu lieliem, bet vienreizējiem pasākumiem. Vai šīm bažām bija pamats?

    Redziet, es ar lielu izbrīnu vienmēr noraugos: kā mums tuvojas kādi lieli svētki vai jubileja, cik ļoti taupīgi uzreiz latvieši ir kļuvuši! Sevišķi kreņķējas par to, lai tikai valsts neizdod kādu naudu kaut kam valstiskam.

    Valstiskums vispār maksā naudu. Tas ir pirmais, kas būtu jāsaprot.

    «Sirds mozaīka». Vaira Vīķe-Freiberga pārlasa Zentas Mauriņas esejas

    «Sirds mozaīka». Vaira Vīķe-Freiberga pārlasa Zentas Mauriņas esejas.

    Vaira Vīķe-Freiberga atceras, ka pirms 40 gadiem viņai bija kāda laimīga iespēja apciemot Zentu Mauriņu. Tikšanās bijusi sirsnīga un radījusi gluži citu iespaidu, nekā to Vīķe Freiberga bija iedomājusies no grāmatām.

     Foto: No privātā arhīva . Vaira Vīķe Freiberga un Zenta Mauriņas

    Ja tu gribi savu valsti, tad tev kā pilsonim obligāti būs jāmaksā nodokļi. Cerams, tie būs tādi nodokļi, kur savā valstī ar brīvām vēlēšanām tu varēsi piedalīties lemšanā par to, kā tava nauda tiks izlietota. Bet, ja tu esi pakļauts caristei, impērijai vai Padomju Savienībai, tu maksāsi tā vai tā, tikai tev to noslēps. Tu nezināsi, ka tas tiek maksāts, un tu nezināsi, kā tas tiek maksāts. Cik, jūs domājat, maksāja visas tās milzīgās sarkanās lupatas, kas karājās uz ēkām ar uzrakstiem „Mīlēsim savu padomju dzimteni!” un „Piepildīsim piecgades plānu!”? Jūs domājat, ka tas bija par velti? Nē, bet toreiz ļaudis pieņēma, ka tā nu tas ir. Taču brīvā valstī, kad valsts grib kaut ko valstisku rīkot, uzreiz katrs uztraucas.

    Es gribētu paskatīties, kā viņi paši svin savas dzimšanas dienas un jubilejas, ja viņi ir tik varen taupīgi.

    Man tā šķiet zināma propagandiska vēršanās pret Latvijas valstiskumu, kas man personīgi nav simpātiska.

    Viens no Simtgades biroja principiem bija: nenolikt priekšā gatavu svētku programmu, bet aicināt iedzīvotājus pašus iesaistīties tās veidošanā. Kā jums šķiet, ciktāl mēs kā sabiedrība savos neatkarības gados esam izauguši līdz apziņai, ka mūsu valsts ir mūsu pašu rokās?

    Nu, dažs aug lēnāk un dažs – ātrāk. Ir liela starpība starp tiem, kuri piedzimuši pēc mūsu neatkarības atgūšanas – viņi neko citu nav redzējuši kā demokrātisku sabiedrību, un viņu prasības ir citādas. Bet galvenokārt jāatceras, ka visi ļaudis nav vienādi. Zinu, ka trimdas latviešu sabiedrībās bija tādi aktīvisti, kas no rīta līdz vakaram to vien darīja, kā rūpējās par latviešu lietām. Savu maizes darbu, kā jau latvieši, izdarīja ļoti apzinīgi un kārtīgi, bet viņu sirds un domas piederēja dažādām latviešu lietām – draudzēm, biedrībām, deju kopām, kas nu katram bija tā sirdslieta, kur viņš piedalījās vai ko organizēja. Ļaudis ir ekstraverti, un ļaudis ir intraverti.

    Ekstravertiem patīk izvērsties, piedalīties un varbūt pašiem pat izgudrot jaunus veidus, kā svinēt, bet ļoti daudzi ir pa vidu. Ne īpaši intraverti, kas tikai mājās grib sēdēt, ne tādi, kas izgudros jaunus veidus, kā svinēt.

    Bet viņi priecīgi pievienosies, ja kāds ar lielāku māksliniecisko izdomu viņiem kaut ko liks priekšā. Tas ir pilnīgi normāli!

    Daudziem joprojām spilgtā atmiņā ir jūsu runa „Rīgai 800” dziesmu svētku noslēgumā 2001. gadā, kur jūs aicinājāt visiem kopā teikt: „Mēs esam stipra tauta! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un, ko mēs gribam, to mēs varam! Un, ko mēs varam, to mēs darām!” Atminos, ka toreiz stāvēju kopkorī Jums aiz muguras, man bija 16 gadu, un es pavisam nosarku, pēc Jūsu aicinājuma to publiski atkārtojot. Likās – nu, kā es te tagad tā lielīšos… Likās, ka arī citi apkārt ir mazliet samulsuši. Kādēļ daudziem no mums ir tik grūti adekvāti novērtēt savu varēšanu un no tās publiski nekautrēties?

    Tam ir vairāki slāņi. Senākais ir tāds: Eiropā līdz pat 19. gadsimta beigām un arī vēl 20. gadsimta sākumā bija ļoti strikta iedalīšana sociālajos slāņos. Palasiet 19. gadsimta baltvācu presi, kāda mūsu arhīvos ir dabūjama, un tur tiešām parādās šī milzīgā nicināšana pret zemniekiem, pret latviešiem, kuriem nekad nav bijis savas valsts. Lai gan pirms krustnešu iekarošanas bija dažādas valstis, tās bija cilšu valstis.

    Nebija nacionālas valsts, taču savi valdnieki bija tā vai tā. Bet pret latviešiem bija nicinājums kā pret zemāku šķiru.

    Un tas daudzos veidos turpinās arī ar protestantismu. Savā ziņā muižkungs izvēlējās, kas būs baznīckungs. Un protestantisms savā puritāniskajā izpausmē, kuras atbalsis jūs manāt arī Ingmara Bergmana filmās, ir – tu esi grēcinieks, tu nekam nederi, tev jātveras pie baznīcas palīdzības un jāprasa nožēlošana par saviem grēkiem.

    Tam ir dziļas vēsturiskas saknes, un latviešiem – vienalga kādai konfesijai viņi pieder -  ir palikusi šī puritāniskā attieksme "stāvi pie ratiem un nelec citiem acīs".

    Jo, ja tu pacel savu galvu pa daudz augstu, tev var arī "nogriezt kaklu," apmēram [tā], kā arī senos laikos vispār bija. Un otrs ir - neizrādies un neizliecies, jo neaizmirsti, kam tu piederi! Tu nepiederi pie kungu kārtas, tu piederi pie kalpu kārtas! Un tev nepiedien – nepiedien! – būt par sevi lepnam.

    Tos visus gan vajadzētu sūtīt pašķirstīt latvju Dainas. Jo redziet, tas apbrīnojamais, kas ir - latvieši, kas uz laukiem dzīvoja savā vidē, viņiem bija visi senie tikumi. Meita un puisis lepojās par savu tikumu, to, ko viņi māk, zina un var,  par savu skaistumu, skaistu balsi, savu rotu, tērpu…

    Un man šķiet, ka te ir mazliet… Kad nāca latvieši uz pilsētām un vēlējās iespraukties vidusšķirā, vācieši, baltvācieši ar nagiem un ragiem turējās pretī, viņus negribēja laist ģildēs un tamlīdzīgi. Bet tā vēlēšanās! Tā vēlēšanās kaut kā tikt uz augšu, bet darīt to klusām klusītiņām uz pirkstu galiem, lai gadījumā kāds nepamana un nenopļauj tevi tavā ceļā...

    Tās ir tādas bailes – ja es pārāk izrādīšos, tad kāds mani nopļaus. Un tas ir dziļi mums ieaudzināts līdz kaulam.

    Es to varu stāstīt no savas personīgās pieredzes. Kad es 11 gadu vecumā nonācu franču sabiedrībā, citas meitenes man teica: "Nu, ko tu sevi noniecini, kāpēc tu saki par sevi sliktu?" Tāpēc, ka man bija palicis tāds iespaids no pieaugušajiem, ka nav smalki, saprotiet, sevi slavēt. Ka tas nav piedienīgi! Man pat bija tik tālu: kad sniedzu priekšā savu doktorantūras eksperimenta shēmu, kas mums visiem semināros bija jāpārrunā, es ne tikvien prezentēju šo shēmu ar to domu, kas tai ir jāpaveic, bet arī jau baidīdamās, ko nu tur citi kritizēs, pati jau sāku kritizēt, kur eventuāli varētu būt kaut kādi vājie punkti. Mana profesore gandrīz sirdstrieku dabūja, kad viņa to noklausījās! Viņa teica: "Tev ir jāstāsta tas, ko tu māki darīt, ko tu gribi darīt un ko tu gribi paveikt. Kritiķi nāks vēlāk!"

    Bet latviešiem tā ir: es jau iepriekš pats sevi nokritizēšu, un tad varbūt kāds cits mani nekritizēs. Mīļie radi, tas ir ļoti, ļoti psiholoģiski neveselīgi!

    Man šķiet, mēs esam tajā ziņā mazliet ievainoti. Un pret to ir jācīnās!

    Par pašapziņu ir jācīnās. Bērniem jau no mazotnes ir jāatgādina, ka katrs bērns ir skaists un gudrs savā veidā. Ka viņš ir mīļš, pieņemts, un ka viņam nav jākaunas, izņemot gadījumus, kad viņš citiem dara pāri.

    Kopš šīs jūsu runas ir pagājuši 18 gadi, izaugusi vesela vēlētāju paaudze. Vai esam kļuvuši pašapzinīgāki, labāk apzināmies savu iekšējo spēku?

    Raksturi ir dažādi, ir kautrīgāki jaunieši un ir drošāki. Man nav skaitļu, lai to zinātniski apstiprinātu, bet no saviem personīgajiem kontaktiem varu teikt – absolūti!

    Uzskatu, ka ar katru gadu pašapzinīgu ļaužu skaits Latvijā vai pašapziņas līmenis, no kura nekaunas, tiešām lēnam pieaug. Manās acīs ir sistemātiska izaugsme.

    Ar kādām sajūtām jūs raugāties uz populisma un nacionālisma pieaugumu Rietumu pasaulē? Cilvēki vairs neuzticas tradicionālajai elitei, uzskata, ka nekam vairs nevar ticēt… Uz ko tas ved?

    Ja skatāmies pesimistiski vai „alarmistiski”, tad varētu teikt: „Der Untergang des Abendlandes!” Vārdu sakot – Rietumu pasaules sabrukums. Tad, protams, nāk prātā Kaligulas un Nerona Roma un Romas impērijas lēnais noriets, kas gan gāja gadsimta garumā, bet tomēr. Ja raugāmies vēsturē, civilizācijas iet ar viļņiem. Un Rietumu sabiedrībā bija viens tāds brīdis…

    Protams, 1989. gadā, kad sabruka Berlīnes mūris, (..) bija šī sajūta, ka ir vēstures beigas – demokrātija ir uzvarējusi, kapitālisms ir uzvarējis! Bet tā bija maldinoša sajūta.

    Ir demokrātijas principi, kas joprojām ir spēkā. Tās ir pilsoņu tiesības un pilsoņu brīvības. Berlīnes mūris bija pierādījums tam, kā brutāli tika ierobežotas pilsoņu brīvības. Cilvēks vēlējās doties pie saviem radiem Rietumvācijā, un uz viņu drīkstēja šaut, ko arī darīja. Bija pulcēšanās, domu brīvības, izvēles ierobežojumi. Bet alternatīvas – brīvība un atbildība – kas ir demokrātijā brīvam pilsonim… (..)

    Brīvība ir pirmais solis. Tiesības ir pirmais solis. Bet, lai tās noturētu rāmjos un uz pareizām sliedēm, ir nepieciešama nemitīga modrība no pilsoņu puses par to, kas viņiem ir vērts un kas nav vērts.

    Tiklīdz vairākums sāk to aizmirst, parādās ļaudis, kuru domas ir pavisam citādas. Te es atgriežos pie iepriekš teiktā: mēs esam ļoti dažādi. To es jau savā jaunībā dabūju konstatēt, strādājot pie dažādu diagnožu uzstādīšanas: veidi, kā būt neracionālam, ir bezgalīgi!

    Lielbritānija jau ilgāku laiku stāv Eiropas Savienības (ES) durvīs. Vai pieļaujat, ka kādā brīdī arī Latvijas sabiedrība varētu nolemt, ka grib izstāties no ES?

    Tādas zīmes es pašlaik nekur neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi. Savulaik ar lielu pārsteigumu lasīju tādu dīvainu interviju, kurā viens no mūsu ļoti talantīgiem un cienījamiem komponistiem nāca ar tādu deklarāciju, ka Eiropa esot galīgi nekam nederīga un neko labu neesot atnesusi. Vienīgā kultūra, kas latviešiem jelkad bijusi, esot bijusi tad, kad latvieši bijuši krievu pakļautībā, un viss, ko mēs esot ieguvuši no Eiropas, ir grafiti un prostitūcija. Nu, tādas domas pa brīžam uzpeld…

    Un es nezinu, vai šeit vainojams vecuma marasms vai kādas personības īpatnības, bet mūsu vidū ir ļaudis, kas tā domā. Bet, lai runātu par kādu kustību, kādas vietām ir, - piemēram, „breksiteriem” bija vesela kustība, parlamenta deputāti un tā tālāk – man šķiet, ka salīdzinājumā ar to… Varbūt esmu tuvredzīga, bet neko tādu neesmu pamanījusi.

    Šķiet, arvien vairāk dzīvojam savos „burbuļos”, kaismīgi iestājamies katrs par savu personīgo sāpi, bet nereti esam vienaldzīgi pret citiem. Kā orientēties mūsdienu informācijas troksnī un saprast „lielo bildi”?

    Tradicionāli tam ir īpašas profesijas, piemēram, mediji, kas šo informācijas filtrēšanu ļaudīm varētu palīdzēt veikt. Bet mediji jau arī dzīvo katrs savā „burbulī”. Cilvēku informācijas pārstrādes kapacitāte, protams, ir ierobežota. Mēs neesam „superserveri”, tas tagad ir pierādīts. Tomēr tai pašā laikā šī kapacitāte ir apbrīnojami plaša.

    Tā ka ar mazu palīdzību, uzmundrinājumu, ko sniedz laba izglītība, intelektuāla un garīga atvērtība, kas tiek iemācīta jau no bērna kājas – interesēties par pasauli un to, kas notiek apkārt -, arī empātija pret cilvēkiem. Empātija bērnam ir jāiemāca. Daļēji tā ir iedzimta, bet galvenokārt tā nāk no agriem kontaktiem zīdainim ar personu, kas viņu kopj, tur siltumā un pabaro. Vēlāk, protams, ģimenē, draugu un radu lokā, skolā – tas viss lēnām ir jāieaudzina. Un tad atkal ir jāatceras: ne visi cilvēki ir vienādi intelektuāli apdāvināti. Ir tādi, kuru intereses pēc viņu dotībām būs varbūt koncentrētas uz to, kas viņiem ir vistuvākais, un ir tādi, kuriem interesē viss un kuri līdz sirmam vecumam turpinās interesēties par visu. Ar šo dažādību ir jāsamierinās.

    Kādas manas kolēģes meitai skolā nesen bija uzdots rakstīt 18. novembra runu. Abas ar mammu bija likušas galvas kopā un sapratušas, ka tas galīgi nav viegli – uzrakstīt ko tādu, kas citus iedvesmotu un nebūtu didaktiski. Ja jums šodien būtu jāraksta 18. novembra runa, ko jums gribētos pateikt?

    Man gribētos pateikt, ka priecājos, ka savu laiku esmu nokalpojusi un ka tagad kādam citam par to ir jārūpējas!

    Bet, protams, mans vēlējums tautai būtu tas pats, kāds tas vienmēr ir bijis: novērtēt tās mūsu senču vairāku gadsimtu garumā lēnām pamostošās cerības, ka viņi kā cilvēki varētu tikt novērtēti tāpat kā jebkurš cits.

    Vārdu sakot, ka

    latviešu tauta nav kalpu tauta, ka viņi ir TAUTA. Tauta ar savu spēju valdīt par saviem likteņiem.

    Es domāju par manu vectēvu paaudzi, kas cīnījās Brīvības cīņās, un tās bija ļoti asiņainas un grūtas. Uzbrukumi mums nāca no divām dažādām pusēm, un pašu starpā arī nebija vienprātības.

    Un es vēlētos atgādināt:

    lai kādas varētu būt domstarpības, mums jāatceras, ka valsts mums ir tikai viena. Un pāri visām domstarpībām ir jāatceras par valsts interesēm un par Latvijas izdzīvošanas interesēm.

    Bet visvairāk, protams, ir jāatceras - ja nu mums mūsu senči ir izcīnījuši un vēstures notikumi mums ir bijuši tik labvēlīgi tiktāl, ka mūsu pūliņi varējuši vainagoties ar brīvību, tad neaizmirsīsim, kad tā ir dārgi pirkta, turēsim to svētu un augstu. Un darīsim paši savu tiesu, nāksim ar savu pienesumu, lai būtu attaisnojums, ka ir pasaulē tāda valsts kā Latvija.

    Novembrī dabā sākas gada tumšākais laiks, kas daudziem saistās arī ar psiholoģiski drūmāku omu. Kas jums šajā laikā sagādā prieku un palīdz tikt tumšumam pāri?

    Vajag iedegt lampas un gaismas, iedegt svecītes! (Smejas) Esmu ievērojusi, cik daudz mēs viens otram dāvinām svecītes Ziemassvētkos. Tas ir tīri instinktīvs žests, ka mums vajag vairāk gaismas. Zinātniski ir pierādīts, ka mūsu smadzenes patiešām alkst vairāk gaismas. Mums tīri fiziski vajag fotonus! Bet, protams, mums tos vajag arī garīgi. Ja man uzzied kāda Āfrikas vijolīte, kamēr citas vēl snauž, man tas rada milzīgu prieku!

    Domāju, ka katram jāskatās – vai nu tā ir puķīte uz palodzes, sunītis, kaķītis, draugs, mazbērns, dzīvesbiedrs, bērns – papriecāties par to! Dažreiz pietiek vienkārši paskatīties mākoņos.

    Tie paši pelēkmelnie, tumšie mākoņi – paskatieties, vai tur nav kāda interesanta forma. Varbūt tā jums nāks ar kādu patīkamu ziņu!

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti