Aculiecinieks

Aculiecinieks. «Lāčplēšis» Alberts Ameriks

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Vai vēža ārstēšana ārzemēs ir panaceja?

Ik gadu Latvijā 11 ar pusi tūkstoši cilvēku uzzina, ka viņiem ir diagnoze – vēzis. Uz ārzemēm – Lietuvu, Igauniju, Vāciju, Šveici - pēc cita ārsta viedokļa, uz izmeklējumiem vai ārstēties dodas nedaudzi. Par tiem, kam ir nauda pašiem, mēs nezinām vispār. Mēs uzzinām tikai par tiem, kuriem pašiem tam nav naudas un viņi lūdz ziedojumus. Vidēji tie ir desmit cilvēki gadā, bet viņiem vajag vismaz 50 tūkstošus eiro katram. Vai tiešām ārvalstīs ārstēšana tik ļoti atšķiras? Vai tur var izdarīt to, ko nevar Latvijā? Pēc kā pacienti brauc patiesībā? Pēc citas diagnozes? Citas terapijas? Vai varbūt – pēc attieksmes? To centās noskaidrot Latvijas Televīzijas raidījums "Aculiecinieks".

Latviešu anestezioloģe: Brauc gan šopingā, gan operēties

Tieši Berlīnē atrodas Šaritē - universitātes slimnīca (Charité - Universitätsmedizin Berlin), kas ir viens no slavenākajiem medicīnas un izcilības centriem pasaulē. Šaritē slimnīcai ir 300 gadu sena vēsture, un tajā šodien strādā 17 000 darbinieku. Slimnīcai ir gandrīz divu miljardu eiro apgrozījums gadā - miljoni, kurus tā tērē pētniecībai laboratorijās un pēcāk pacientu grupās. Klīniskie pētījumi, jaunākie medikamenti, inovācijas - kaut kas tāds, par ko mūsu onkologi var tikai sapņot. Vācijā - 80 miljonu iedzīvotāju lielā valstī - arī ir daudz lielāka pieredze retu saslimšanu atpazīšanā un ārstēšanā. Neviens latviešu ārsts onkologs Šaritē nestrādā, visā Vācijā tādi ir tikai daži.

Latvijas Televīzija Berlīnē satiek Kristīni Pitkeviču. Viņa ir anestezioloģe Berlīnes Sirds centrā, kas arī ir viena no lielās Šaritē slimnīcas institūcijām. Kristīne uzsver, ka salīdzināt medicīnu Latvijā un Vācijā savā ziņā pat nav iespējams. Atšķiras viss - gan finansējums, gan gaidīšanas rindas, gan iespējas. “Es nevaru spriest tieši par onkoloģiju, mana joma ir sirds ķirurģija,” saka Kristīne Pitkeviča. “Bet es satieku latviešus gan šopingā, gan tos, kas brauc operēt kaites. Brauc operēt to, ko Latvijā nevar izdarīt. Un brauc operēt to, ko, es zinu, ka Latvijā var izdarīt tikpat labi.

Pacienti saka, ka jūtas drošāk citā zemē," tā Kristīne. 

Viņa uzsver, ka ārstiem Vācija ar saviem 80 miljoniem iedzīvotāju nozīmē daudz lielāku pieredzi. “Latvijā nevar darīt to, kas ir rets. Jo, ja kāds to dara reti, to nevar darīt izcili. Tā ir pati galvenā atšķirība. Es strādāju sirds ķirurģijā, un arī retās sirdskaites tomēr tiek biežāk operētas šeit.”

Otra lielā atšķirība, protams, ir mediķu noslodze. Pārguris un trijās darba vietās nostrādājies ārsts šeit vienkārši nav sastopams. “Ja es esmu strādājusi, ir jābūt 11 stundu brīdim jeb pārtraukumam, kad es atpūšos. Jo, ja es esmu piekususi, es varu apdraudēt pacientu. Latvijā tā nav bijis nekad. Ja es esmu 32 stundas strādājusi, nevienu tas nekad nav interesējis. Tāpat ik mēnesi no savas algas viņa maksā 400-500 eiro tieši veselības apdrošināšanai. “Man aiziet milzīga daļa apdrošināšanai. Tas nav pat nodoklis, tas ir līdzmaksājums. Es neko no tā nesaņemu, bet es zinu – ja man vajadzēs, es visu nepieciešamo aprūpi dabūšu," atzīst Kristīne.

Ķeras pie salmiņa

Kristīne ir ļoti pragmatiska. Tic tikai uz pierādījumiem balstītai medicīnai, bet arī viņa atgādina, ka vienmēr jāatceras -  brīdī, kad vēža pacients tik tieši saskaras ar savu iespējamību nomirt un kad ārstu prognozes ir skeptiskas, cilvēks ķeras pie jebkura salmiņa.

“Es neticu absolūti nekam, kam nav pierādījumu bāzes. Es visam meklēju pamatojumu zinātnē,“ viņa saka. “Bet, ja nedod Dievs, man būtu kaite, ko nevar izārstēt.. Tev ir tāda kaite, ko nevar izārsēt. Es arī pieķertos jebkuram salmiņam...” Kristīne gan uzsver, ka Vācijā ārsta attiecības ar pacientu ir krietni bezpersoniskākas. Latvijā ārsti un pacienti ir daudz ciešāk saistīti. Tas pats ārsts pieņem, tas pats operē. Vācijā bieži ir tā, ka ārsts, kurš pacientu apskata, un ārsts, kurš operē, nebūt nav viens un tas pats. “Es teiktu, ka Latvijā tā komunikācija ir daudz ciešāka un tuvāka. Un ārsts, kurš operē, pēc tam pie tevis atnāks.” Vēl viņa novērojusi, ka pie mums Latvijā pacienti ir daudz prasīgāki un nepacietīgāki.

“Tiklīdz izmeklējums jāgaida, tā Latvijā sūdzas. Latvijā tas nav pašsaprotami: "Kā? Man divi mēneši jāgaida?" Kamēr Vācijā gaida trīs mēnešus un uzskata to par normālu lietu," uzsver Kristīne.

Brauc arī pēc attieksmes

"Ziedot.lv" birojs Sēlpils ielā Rīgā ir Sprīdītis, salīdzinot ar Šaritē. Tomēr šogad dažādu cilvēku atbalstam te ziedojumos savākts jau miljons eiro. Liela daļa no šīs summas – tieši vēža pacientiem. Darbiniece Inese jau runā ar kārtējo pacientu pa telefonu. “Ko ārsti jums iesaka? Tikai paliatīvā aprūpe? Tomēr vajadzētu saprast, vai Latvijā vairāk neko nevar darīt?“ Gandrīz katru nedēļu labdarības organizācijas "ziedot.lv" birojā atskan zvans ar jautājumu – kā nokļūt pie onkologa ārzemēs. No visiem jautātājiem aizbrauc jau tikai retais. Iemesls – cilvēkam pašam vai viņa ārstam ir jāatrod klīnika, jāsazinās, jānoskaidro, ar ko atšķirsies ārstēšanas iespējas tur no tām, ko piedāvā Latvijā, un cik tas maksās. "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta novērojusi, ka ir trīs iemesli, kādēļ cilvēki dodas ārstēties citur.

"Gadās, ka doties uz ārzemēm iesaka onkologi paši. Īpaši, ja gadījums ir rets un mums nav pieredzes. Otrkārt – kad nav izveidojusies uzticība savam ārstam Latvijā. Jā, tā ir subjektīva sajūta, ka nav labi. Un tad vai nu nomaina ārstu tepat Latvijā, vai dodas uz ārzemēm. Un trešais – kad ārstniecība neiedarbojas. Kad redz, ka terapijai nav nekādas jēgas," skaidro "ziedot.lv" vadītāja.

Rūta stāsta, ka "ziedot.lv" saņem vēstules arī no pacientiem, kas uz ārzemēm devušies par savu naudu. Viņi grib palikt anonīmi, bet nereti raksta: "Es biju tajā klīnikā tajā valstī, ja kādam vajag, pasakiet, ka tur ir laba kvalitāte". Pēdējo trīs gadu laikā 30 cilvēki ir lūguši sabiedrības ziedojumu, lai ārstēt vēzi brauktu uz ārzemēm. Daudziem joprojām atmiņā ir plašā ziedojumu vākšana mūziķim un LTV raidījumu vadītājam Valteram Frīdenbergam. Tieši pēc Valtera gadījuma vēža pacienti vairāk vaicāja par Šaritē. "Tai pašā Valtera Frīdenberga gadījumā:  Vācijas klīnikās izstāsta, kādas būs manipulācijas, ko tas nozīmē pacientam. Tur ir laiks komunikācijai. Un tad, kad pacients zina, kas sekos, kas notiks, kā viņš jutīsies, arī tā līdzestība ir daudz lielāka. To no Vācijas kolēģiem mēs gan varam mācīties. Tā ir daļa no ārstniecības.

Pēc attieksmes brauc, jā, tā to var teikt. Un, ja tā padomā, ko maksā attieksme? Neko!” tā Dimanta.

Ko skrēji pa pasauli?

Vēl viens no iemesliem, kādēļ pacienti beigās nekur neaizbrauc, ir attieksme, ko viņi saņem atgriežoties. “Pacientiem ir grūti pēc tam atgriezties Latvijas sistēmā.  Uz tevi skatās tā... nu, skrien, skrien pa pasauli, kur tad tu tā aizskrēji?'' Bet es aicinātu saprast to slimo cilvēku, ka viņam ir tiesības uz  “otru viedokli”. Tu slimībā esi ļoti vientuļš. Tuvinieki grib, lai tu cīnies. Nekad nedrīkst vainot pacientu par to, ka viņš cīnās par savu dzīvību," atzīst Dimanta.

Nauda, kuru vāc ziedojumos tieši onkoloģijas pacientiem, ir ļoti liela. Vidēji 40 000 – 60 000 vienam pacientam. “Nav jau tā, ka viņi ļoti grib braukt. Bet tas izmisums ir tik liels... Bet vienu lietu gan es esmu novērojusi – tieši ārvalstīs pacientam tiek mainīta terapija. Tā, kas bija Latvijā, tiek mainīta uz ko citu. Iespējams, tur ir plašākas iespējas. Daudz lielākas klīnikas un lielāks klīnisko gadījumu skaits," skaidro Dimanta.

Protams, gan konsultācijas, gan izmeklējuma vai analīžu izmaksas citā valstī ir daudz lielākas. Taču to summas daļu, ko par šo pašu pakalpojumu valsts maksātu Latvijas slimnīcai, pacients var atgūt, vēršoties Nacionālajā veselības dienestā. Tas ir garš process, bet pacienti to dara.

“Rezultātu neviens nevar garantēt. Ne Latvijā, ne Vācijā. Bet, ja smagā saslimšanas formā, jau trešajā ceturtajā stadijā, varam sniegt cilvēkam arī dzīves kvalitāti, tad ir vērts braukt. Cilvēki baidās. Baidās palikt bez nekā, bez paliatīvās aprūpes. Un tomēr man skumji noskatīties, ka cilvēks paliatīvā stadijā tiek aizvests uz ārzemēm. Pat neatvadījies te ne no viena. Jo īstais iemesls bieži vien ir tas, ka neviens nav paturējis viņa rociņu, nav aprunājies, nav arī tuviniekiem pateicis, ka organisms ir izsīcis, noguris, ka vienkārši nav vairāk dzīvības spēka," pauž "ziedot.lv" vadītāja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti