Ja vēlaties sazināties ar sabiedrisko mediju žurnālistiem, kuri pēta šo tematu, rakstiet uz e-pasta adresi [email protected]
Visi materiāli tēmā "Zeme, kur dzer" pieejami šeit.
Aizstāvēt alkohola nozari ir Dāvja Vītola darbs. Ražotājus un tirgotājus viņš pārstāv jau sešus gadus un medijos parādās, kad jāskaidro akcīzes nodokļa pieaugums vai kādas citas ar nozari saistītas izmaiņas.
Viņš sabiedriskajiem medijiem saka “paldies” par tēmas aktualizēšanu. Vienlaikus kā aizstāvību, ka viss tik slikti ar dzeršanu mums valstī nav, viņš izcēla datus par jauniešu dzeršanu: “Apmēram trīs reizes pēdējo 10 gadu laikā samazinājies pārmērīgo alkohola lietotāju skaits vecuma grupā no 15 līdz 35 gadiem.”
Jauniešu ziņā viņam ir taisnība, ja skatās uz jau četrus gadus veciem datiem. Tomēr jaunākie Slimību profilakses un kontroles centra apkopotie dati liecina, ka pārmērīga alkohola lietošana jauniešu vidū samazinājusies divas, nevis trīs reizes.
Tāpat Vītols uzsvēra pēdējo desmit gadu panākumus cīņā ar nelegālo alkoholu, īpaši stipro alkoholu. Tas, viņaprāt, izskaidro, kādēļ kopējā izdzertā alkohola daudzums Latvijā ar katru gadu pieaug.
“Šis alkoholisko dzērienu tirgus ir legalizējies, un mēs vairāk, ievērojami vairāk maksājam nodokļus. 2011. gadā nereģistrētais tirgus, it sevišķi stiprajiem dzērieniem, bija 39%, bet šobrīd, jau 2020.gadā, tas ir stipri samazinājies uz 8%,” pauda Vītols.
Legāli tirgots alkohols nozīmē vairāk naudas valsts budžetā. Pērn akcīzes nodoklis vien ienesa teju ceturtdaļu miljarda eiro. Un tas ir vairāk nekā, piemēram, viss Kultūras ministrijas gada budžets.
Vītols neuzskata, ka augošais alkohola patēriņš būtu satraucošs. Jo vairāk tāpēc, ka teju pusi izdzer vien pieci procenti cilvēku – tie, kuri dzer pārmērīgi un kuru paradumus nemainītu arī jauni tirdzniecības ierobežojumi, kas minēti valsts alkoholisma apkarošanas plānā. Te esot jāmeklē kompleksa pieeja tieši šai riska grupai, uzskata Vītols, piebilstot: “Mēs noteikti neesam pret alkohola lietošanu. Mēs uzskatām, ka alkohola lietošana mērenos apjomos ir pilnīgi normāla un veselībai nav kaitīga.”
Mediķi vēlas stingrākus ierobežojumus
Ienākumi budžetā no legālā alkohola pārdošanas nemazina tos zaudējumus, kas naudā nav izmērāmi – traģēdijas, veselības un sociālās problēmas. Tāpēc eksperti turpina uzsvērt, ka ierobežojumiem jābūt stingrākiem.
“Ārstēšana un rehabilitācija ir seku likvidēšana. Mums ir jādomā gan par alkohola pieejamību, gan par mārketingu, reklāmām un pašas sabiedrības izglītošanu. Kādreiz gribas prasīt tiem alkohola tirgotājiem: vai jūs savam bērnam arī pārdotu alkoholu, ja viņš nebūtu pilngadīgs?” pauda Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra vadītāja Astrīda Stirna.
Līdzīgi domā arī Stirnas kolēģis psihiatrs Māris Taube, kurš vada Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorās aprūpes centru “Veldre” un piedalījies dažādās Eiropas līmeņa darba grupās par alkoholisma ierobežošanas labākajiem risinājumiem.
“Tomēr labāk, efektīvāk, pārliecinošāk strādā ierobežojumi. (..) Tie ir samērā lēti – valstij tas neprasa papildu līdzekļus, bet tie ir līdzekļi, kas strādā, īpaši uz jauniešu auditoriju. Tas ir tas, ko mēs gribam pasargāt. Bieži vien tas ir tāds alkohola industrijas triks, ka mēs iesim pa skolām, stāstīsim, – tāda iuzmanības novēršana no reāliem risinājumiem,” sacīja Taube.
Kāds efekts ierobežojumiem?
To, kā alkohola pieejamība ietekmē patēriņu, uzskatāmi parādīja mājsēde, kad alkoholu varēja nopirkt tikai darbadienās vai līdz pulksten septiņiem vakarā. Pirmajā mājsēdē, kas bija 2020. gada decembrī, alkohola patēriņš samazinājās par nepilniem trim procentiem, bet pērn rudenī – oktobrī un novembrī – par nepilniem diviem. Lai arī kopumā patēriņš nedaudz samazinājās, abās mājsēdēs palielinājās tieši stiprā alkohola un pērn rudenī arī sidra pārdošana.
“Mums ir svarīgi, lai tiktu sasniegts mērķis, nevis lai būtu ierobežojumi ierobežojumu pēc. Mums būtu jāskatās citos ceļos. Mūsuprāt, tā ir izglītošana. Mums tomēr būtu jāsaprot, ka mēs patēriņa kultūru neizmainīsim tik lielā ātrumā, kā mēs vēlamies,” sacīja Vītols.
Tam, ka ierobežojumi nav vienīgais risinājums, piekrita Latvijas Universitātes antropoloģe Aivita Putniņa: “Tā nelaime ir, ka tie ietekmīgie rīki vienmēr būs dārgāki. Skolās stāsta, ka dzert ir slikti, smēķēt ir slikti, narkotikas lietot ir slikti, bet te mēs redzam, ka jauniešiem ir tāda diezgan ironiska attieksme. Ne vienmēr didaktiskā pieeja un skaidrojumi palīdz. Jādomā ir nedaudz plašāk. Alkohola problēmas ar alkohola ierobežošanu vien nevar atrisināt.”
Turklāt ierobežojumi būtu efektīvāki, ja vismaz kaimiņvalstīs tie neatšķirtos. “Tas ir jādara dažādām valstīm kopā. Lietuva, Igaunija – mums šie nodokļu kari savstarpēji arī nav labi. Mums tad vajadzētu kopēju politiku, bet to ir ļoti, ļoti grūti, jo tie ir lobiji un nauda. Protams, arī sabiedrībai patīk skaistas pudeles veikalos,” sacīja Taube.
Vērā ņemamākie alkohola tirdzniecības ierobežojumi Latvijā tika ieviesti 2002. gadā. Toreiz nolēma alkoholu netirgot pēc pulksten 22. Tikmēr pēdējos 20 gados alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju palielinājies gandrīz divas reizes.
