Vai iespējams tuvākajā nākotnē ieviest pacientu tiesību ombudu, un kādā formā tas varētu darboties?
Stradiņa slimnīcā būs “pacientu pieredzes vadītājs”
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā šobrīd noslēgumam tuvojas konkurss par jaunu amata vietu – pacientu pieredzes vadītājs. Slimnīcas pārstāve Janita Veinberga skaidroja – tas nav gluži iekšējais slimnīcas pacientu tiesību ombuds, taču šī cilvēka darba uzdevumi būs saistīti arī ar jautājumiem, kas skar pacientu tiesības.
“Jaunā kolēģa uzdevums būs skatīties visvājākās vietas, iniciēt kādas apmācības, celt šos jautājumus uz augšu un iniciēt uzlabojumus tajos sektoros, kur pacienti ir norādījuši, ka mums kaut kas pieklibo. Nu, tas ir ļoti liels un apjomīgs darbs. Tas nebūs ne ātri, ne viegli, jo visam apakšā ir jāskatās, kāpēc tās atbildes ir tādas,” sacīja Veinberga.
Proti, šis cilvēks rūpēsies par to, lai pacientu pieredzes anketās izgaismotās problēmas tiktu risinātas sistemātiski, ne tik daudz koncentrējoties uz katru atsevišķu sūdzību, kā uz to, lai no visām spētu saprast kopējās problēmas un risināt to cēloņus.
Pacientu tiesību eksperts Ronalds Rožkalns šādu iniciatīvu vērtēja atzinīgi, taču uzsvēra – valstij jāvirzās uz pacientu ombuda izveidi. Viņaprāt, šādas amata vietas, kāda izveidota Stradiņa slimnīcā, būtu jāattīsta katrā slimnīcā, taču tās jāuztver kā sistēmas papildinājums, nevis potenciālā ombuda aizstājējs.
“Slimnīcā, jo īpaši universitātes slimnīcā, šāda lokāla amatpersona varētu uzlabot šīs zināšanas. Arī apkopojot pacientu sūdzības, vislabākais veids ir risināt tās uz vietas. Tātad tas ir atbalstāmi. Bet manā skatījumā tas būtu kompleksi aplūkojams – gan šis reģionālais risinājums, bet pamatā uzsvars būtu uz centralizētu pacientu tiesībsarga biroju,” norādīja Rožkalns.
Valsts vēlas pacientu tiesību sargus lielākajās slimnīcās
Valsts ir solījusi domāt par pacientu tiesību aizsardzību. Pēc Latvijas Radio raidieraksta „Dokumentārijs” izgaismotajiem iespējamiem pacientu tiesību pārkāpumiem imunologa Jevgēnija Ņikiforenko kabinetā, Veselības ministrijā izveidota speciāla darba grupa „pacientu tiesību ievērošanas pilnveidošanai”. Tā nupat nākusi klajā ar virkni ierosinājumu, kā situāciju uzlabot.
Viens no galvenajiem risinājumiem arī būtu saistīts ar īpaša speciālista piesaistīšanu slimnīcām. Darba grupas eksperte, Upsalas Universitātes Juridiskās fakultātes vecākā lektore Santa Slokenberga skaidroja, ka šobrīd darba grupa vīzijā redz nevis centralizētu veselības tiesību ombudu, bet gan atsevišķus ekspertus, kas būtu piesaistīti katrai lielākajai slimnīcai Latvijā.
“Tas būs primārais atbalsta punkts pacientam ārstniecībā, lai risinātu problēmsituācijas. Doma ir nodrošināt, ka pacientu tiesību aizsardzības speciālists ir neatkarīgs, objektīvs. Tas būs atbalsta punkts it visās situācijās,” pastāstīja Slokenberga.
Taču tas gan liek uzdot jautājumu, kā šāda sistēma palīdzētu aizsargāt pacientu tiesības individuālajās ārsta praksēs, privātajās medicīnas iestādēs un mazākajās slimnīcās. Slokenberga uzskata – to risinātu aktīvs preventīvais darbs.
“Tā doma ir, ka katra ārstniecības persona savā ārstniecības praksē, piemēram, ģimenes ārsta praksē, var pārdomāt pacientu tiesību aizsardzību, pasākumus, kas ir jāīsteno, un novērst tos preventīvi. Bet, ja tas nav izdevies, tad mums ir lielais tiesību aizsardzības mehānisms, kas ir pieejams ikvienam pacientam. Tas saglabāsies nemainīgs,” skaidroja eksperte.
Speciālists katrā slimnīcā vai centralizēts ombuds?
Tikmēr pacientu tiesību eksperts Ronalds Rožkalns vērsa uzmanību uz to, ka Eiropā pastāv divu veidu pieejas tam, kā strādā pacientu tiesībsargs. Viens modelis ir tāds, kādu lieto Somija, proti, katrai slimnīcai ir savs pacientu tiesību ombuds. Tas ir modelis, par kuru nedaudz modificētā formātā runā arī Veselības ministrijas darba grupā.
Rožkalna vērtējumā tas nedrīkst būt katras slimnīcas pakļautībā esošs amats, jo tas var ietekmēt objektivitāti.
Savukārt otrs modelis ir centralizēta pacientu tiesībsarga biroja izveidošana. Līdzīgi kā Latvijā jau strādā tiesībsargs vispārējo cilvēktiesību jautājumos, taču šajā gadījumā tas būtu specializējies tieši pacientu tiesību jautājumos. Rožkalns uzskata, ka Latvijai krietni piemērotāks būtu nevis ministrijas darba grupā apspriestais modificētais „Somijas modelis”, bet gan centralizēta ombuda pieeja.
“Manā skatījumā tomēr tik nelielai valstij, kāda ir Latvija, optimālāks būtu centralizēts ombudsmena birojs, jo šādā veidā būtu iespējams koncentrēt sūdzību izskatīšanu un to atgriezeniskās saites nodrošināšanu. Ir svarīgi saprast, ka tās trīs [ombuda] funkcijas ir – individuālo sūdzību izskatīšana un būtu arī jābūt iespējai ietekmēt šo ārstniecības iestāžu darbu ar rekomendāciju vai saistošu lēmumu palīdzību. Otra funkcija ir pacientu tiesību skaidrošana, un, protams, arī šo pacientu kolektīvo interešu pārstāvēšana,” sacīja Rožkalna.
Savukārt Veselības ministrijas darba grupas eksperte Santa Slokenberga, vaicāta par centralizēta veselības tiesību ombuda izveidi, uzskata – arī tāds noteikti būtu nepieciešams. Tas gan prasa resursus un mazo ārstniecības iestāžu spēju un vēlmi iesaistīties.
“Tas, ko tas dotu, nosegtu situāciju primārās veselības aprūpes līmenī. Otrām kārtām, sekundāro – ambulatorās ārstniecības iestādes, piemēram, kur pacients tieši vēršas pats pie sevis izraudzīta speciālista, saprotot vajadzību. Tas prasa resursus, un tas prasa arī to, ka mazās ārstniecības iestādes ir gatavas iesaistīties un atbalstīt. Pašreiz tas, ko mēs darba grupas ietvaros sapratām, ka tieši šajā līmenī – primārā aprūpe, sekundārā, ambulatorajā un mazajās ārstniecības iestādēs – ir ļoti liela darba noslodze.
Tur būtu jāskatās, kā veidot mazākus, centralizētus mehānismus, kas būtu attiecināmi uz šīm ārstniecības iestādēm,” skaidroja Slokenberga.
Mudina domāt par ombuda neatkarību un finansējumu
Līdzīgi kā citās slimnīcās arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Juridiskās daļas vadītājs Eduards Broks pauda, ka pacientu tiesību aizsardzība ir viena no prioritātēm. Šobrīd slimnīcā ir ieviesta kvalitātes vadības sistēma, kas ļauj ziņot par pacientu drošības apdraudējumu un iesniegt sūdzības. Kopš 2019. gada ir izveidota arī Juridiskā daļa, kuras kompetencē ir vadīt strīdīgu medicīnas tiesību un pacientu tiesību pārkāpumu izvērtējumu no slimnīcas puses. Tāpat nodaļa vada konfliktus, kas radušies starp pacientu un ārstniecības personu.
Vienlaikus Broks atgādināja, ka valstī ir noteikta kārtība, kādā risināmi strīdi par pacientu tiesību pārkāpumiem. Vaicāts par to, vai slimnīcā saskata nepieciešamību pēc pacientu tiesību ombuda valsts līmenī, viņš norādīja uz tādiem aspektiem kā ombuda neatkarība un finansējums tā darbībai.
“Tur ļoti daudzas nianses, kas būtu jāslīpē. Jo ombuda kā tāda ieguvums ir tieši neatkarība no slimnīcas, jo tā ir atsevišķa struktūra, kas var būt neatkarīga. Risks, kāds ir, ja veido pacientu tiesību aizsardzības speciālistu vai ombudsmenu pašās slimnīcās, ir tajā, kā nodrošināt tā neitralitāti. Jo galā viņš ir finansiāli atkarīgs. Bet pie šīm detaļām ir vienkārši jāstrādā. Protams, ja mēs salīdzinām to neatkarīgo struktūru, kas būtu mums zināmais pacientu ombuds kā atsevišķs veidojums, tas būtu ļoti dārgs, un tad atkal ir jautājums, kurš to var finansēt,” sacīja Broks.
Slimnīcai reiz jau bijis izveidots nodibinājums, kas nodarbojies ar pacientu tiesību ombuda pienākumiem, taču šī darbība apsīkusi un šobrīd šāds nodibinājums ir vien juridiski, bet vairs ne praktiski.
Arī Vidzemes slimnīcā Valmierā pacientu tiesību aizsardzība ir slimnīcas viens no galvenajiem uzdevumiem, sakās tās vadītājs Uģis Muskovs. Slimnīcā tiek pieņemti mutiski un rakstiski ieteikumi un sūdzības. Ir arī noteikta kārtība sūdzību izskatīšanai. Daudzas sūdzības ir saistītas arī ar komunikācijas problēmām un pārpratumiem.
Tādēļ Muskovs redz ombuda vietu veselības aprūpes sistēmā, tam uzticot arī izglītošanas un informēšanas funkciju. Viņaprāt, šādam cilvēkam būtu jābūt vienam un absolūti neatkarīgam, nevis izvietotam katrā slimnīcā.
“Viena kopīga [institūcija] Latvijas mērogā būtu liels ieguvums. Varētu būt pacientu ombuds, kas vairāk izglītotu pacientus par viņu tiesībām un reizē arī par pienākumiem. Un arī mums būtu daudz labāk un ērtāk strādāt, ja būtu zinošāki pacienti. Tā varētu arī mūs motivēt vairāk domāt par viņu tiesībām,” sacīja Muskovs.
Iedzīvotāju viedokļi atšķiras
Teju visi Rīgas ielās uzrunātie iedzīvotāji šādu pacientu tiesību aizstāvi redzētu ļoti labprāt, taču ir arī atšķirīgu uzskatu paudēji.
“Varbūt, ka šis ombuds skatītos līdzsvarotāk. Nu, gribētos domāt, ka spētu vairāk izvērtēt abas puses. Ka viņš būtu ar lielāku ekspertīzi. Ombudam ir jābūt objektīvam, neitrālam – nu, tā, man liekas, ir viņa jēga.”
“Mums par to pašreiz nav pat jārunā. Tas viss ir lieki. Tas ir tikpat kā, saprotiet – mājai nav fundamenta, līdz ar to sienas ļodzās un viss jums tek, un mēs tik ar lupatu pa grīdu pieslaukām un domājam, ka mājās būs kārtība.”
“Es domāju, ka tas ir nepieciešams. Es domāju, ka jebkurš būtu par to, lai tiktu aizsargātas šīs tiesības.”
“Bet kurš aizsargās ārstu tiesības? Manuprāt, tas būtu vairāk nepieciešams. Principā es uzskatu, ka pacienti ir pasargātāki nekā ārsti, nekā medicīnas personāls. Ja viss tiek spēlēts tikai pacientam par labu, tad tas nav pozitīvs rādītājs.”
Secināms – lai arī kādi lēmumi par pacientu tiesību uzrauga izveidošanu gaidāmi, svarīgi, lai šis potenciālais speciālists būtu kompetents, neatkarīgs un lai tā darbībai būtu iespējams rast finansējumu. Ministrijas darba grupā lemtajam noteikt izpildes termiņu gan neviens vēl neņemas.
Tikmēr eksperti cer, ka plašie uzlabojumi pacientu tiesību stiprināšanai tiks veikti gudri, lai galu galā tā neizrādītos vien darbības imitācija bez konkrēta ieguvuma.
