Latvijas Radio devās ekskursijā pa padomju laika muzeju kopā ar Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja direktori Dzintru Cepuri un Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja galvenā krājuma glabātāju Ilzīti Ozoliņu.
"Tad, ka 1965. gadā sākām dzīvot šeit, tad šeit bija dažas privātmājas un divas baltas trīsstāvu ķieģeļu ēkas, un vietu sauca par Ņujorku. Un sauc tā vēl joprojām. Jo tad, kad es pirmo reizi ieraudzīju, tieši tā arī bija, ka no šosejas es redzēju divas trīsstāvu mājas uz plika kalna, un kaut kas bija teicis – nu te jau tā kā Ņujorkā – debesskrāpji. Un tā šo vietu arī sauc," stāsta Ozoliņa.
Grūti atrast piemērotāku vietu padomju laika muzejam kā Aizkraukle, bijusī Stučka. Tā ir tipiska padomju laika pilsēta, kas radās pagājušā gadsimta 60. gados kā celtnieku ciemats saistībā ar Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) celtniecību. Videofragmenti par Pļaviņu HES celtniecību arī ir būtiska padomju laikam veltītā muzeja daļa, bet lielākais akcents ir uz priekšmetiem un fotogrāfijām.
Muzeja ēka ir bijušā kolhoza "Aizkraukle" kultūras nams. Tā telpas nav remontētas, kopš ēka ir uzbūvēta, un ir saglabājies padomju laika interjers.
Ekskursija sākas ar kultūras nama foajē iekārtoto padomju pilsētas laukumu. Pie sienām ir liela izmēra fotogrāfijas ar interesantākajiem Stučkas celtniecības momentiem, bet centrā – padomju automašīnu parāde.
"Šeit ir darba mašīna, tad, piemēram, ir tāds retums kā septiņvietīga ''Volga'', tad ir ''Žigulīši'', saprotams. Ir mums arī gāzētā ūdens automāts.
Tāda gan šajā pilsētā nebija, tāda ekstra bija lielākās pilsētās," stāsta Cepure. Tālāk skatāma Pļaviņu spēkstacijas būvniecībai veltīta ekspozīcijas telpa. Tajā redzami celtnieku darba tērpi un instrumenti, tostarp kāds ļoti neizskatīgs eksponāts - kāpurķēžu traktora daļa, ko sauca par Staburaga bendi.
Pašā centrā ir no zaļa gumijota auduma darināts ūdenslīdēja tērps ar apaļu metāla ķiveri, kas atgādina citplanētieti.
"Šāds ūdenslīdējs gāja zem ūdens vēl 90. gados, jo visu laiku HES būves daļas, kas atrodas zem ūdens, tiek apsekotas. Ekipējums sver apmēram 80 kilogramus, un ir vajadzīgi vairāki cilvēki, kas tam ūdenslīdējam palīdz apģērbties, jo, kā jūs redziet, tam tērpam nav ne pogu, ne rāvējslēdzēja. Tad viņam to gumijoto krāgas daļu izstiepj, ūdenslīdējs ielien tērpā iekšā, viņam palīdz apaut šos ārkārtīgi ''elegantos'' zābaciņus, no kuriem katrs sver kādus kilogramus 16. Uzliek krāgu, pieskrūvē ķiveri, uzliek atsvarus uz krūtīm un uz muguras, iesēdina krātiņā un laiž ūdenī iekšā. Kad viņš tiek līdz lejai, tad viņš, tā teikt, kāpj no krātiņa ārā un dara to, kas viņam jādara. Maksimālais dziļums ir 80 metru, cik dziļi var strādāt, un maksimālais ilgums - apmēram trīs stundas," skaidro muzeja darbinieces.
Pēc HES uzbūvēšanas Stučkā palika ļoti daudz cilvēku, kas bija sabraukuši no Padomju Savienības, viņiem vajadzēja darbu, un Stučkā uzbūvēja rūpnīcas VEF filiāli, kur ražoja telefona aparātus. Arī tie visā savā modeļu dažādībā skatāmi izstādē.
"Nu, jā, un kad cilvēks bija kārtīgi strādājis, tad jaunieši, kā jūs domājat, uz kurieni devās pēc darba? Viņi devās uz bibliotēku, uz Sarkano stūrīti, vēl pa ceļam iegriezās pie partijas sekretāra. Un lai mēs varētu ilustrēt šo izteikumu, tad mums ir iekārtota ļoti liela, plaša bibliotēka," stāsta gides.
Bibliotēkā pieejams visplašākais padomju laika grāmatu klāsts. Telpas kreisajā malā iekārtots Sarkanais stūrītis ar Padomju Latvijas karogu, kur cilvēki visbiežāk pulcējās, lai noklausītos politinformāciju. Bet pašā centrā – glezna ar sākotnējo pilsētas aizbildni:
„Šis ir Pētera Stučkas portrets. Gan jāpiezīmē – tas ir mākslinieciski ārkārtīgi neveiksmīgs – ar "nocirstām kājām" un pārāk mazu galvu, bet mēs viņu esam šeit ielikuši," stāsta Cepure.
"Mēs tālāk dodamies pie partijas sekretāra. Nu, kā likums aiz rakstāmgalda vienmēr bija vadoņa portrets. Un kā katrā kārtīgā partijas sekretāra kabinetā, protams, bija arī bāriņš. Arī mums tāds ir. Tajā ir oriģināli trauki ar oriģinālu saturu. Šņabis "Stoļičnaja", portvīns, "Allažu ķimelis", kas allažiņ ir bijis cieņā. Un, protams, cigaretes," skaidro zinātājas.
Tālāk ekskursija ved pa garu koridoru, sauktu arī par ceļu uz komunismu. Šis ceļš no abām pusēm ir krāšņi rotāts ar dažnedažādiem plakātiem un saukļiem.
Ceļš uz komunismu tautu aizved dažādos virzienos. Vieni nonāk kolhozā, citi izsūtījumā, bet citi – trimdā. Arī par šiem trīs aspektiem vēsta ekspozīcija.
„Un tagad mēs esam nonākuši telpā, kurā ievedot ekskursantus, mēs sakām – un tas bija katra padomju cilvēka sapnis – dzīvoklis”.
Dzīvokli atspoguļo trīs telpas. Viena istaba ar 60. gadu interjeru, otra ar 80. gadu iekārtojumu, kā arī virtuve. Visur ir oriģinālās padomju laika tapetes, aizkari, uz manekeniem – kremplīna apģērbi.
Visilgāk ekskursanti parasti uzkavējas virtuvē. „Šajā telpā mums apmeklētāji pilnīgi tā „izplūst”: Ak vai, tas taču bija tas! Re, kur piena pudeles un re, kur tīkliņš! Un šitāda veļasmašīna manai mammai bija! - Es pat nevarētu teikt, ka tā ļoti liela laime atcerēties, kā ar veļasmašīnu „Rīga” mazgāja veļu, bet tas tomēr ir diezgan spilgts iespaids,” atceras Cepure.
Tālākie ekspozīcijas ceļi ved uz telpām, kas veltītas kultūras dzīvei, kā arī sportam un tūrismam Padomju Latvijā. Tūrismu spilgti atspoguļo kaudzē sakrautas mugursomas, teltis, ūdenstūristu vestes un kaskas, jo šādas kaudzes savulaik bija bieži redzamas dzelzceļa stacijā vai autoostā.
„Mēs nevarējām braukt uz ārzemēm, bet mēs tomēr braucām ļoti daudz visur kur citur. Cilvēkiem aktīvā atpūta bija ļoti cieņā. Un šī lielā vitrīna visa ir veltīta sporta dzīvei. Tā mums aizvien ir jāsakārto pēc apmeklētājiem, jo viņi vienkārši nespēj atturēties no valdzinājuma paņemt rokās, teiksim, nagliņkurpes vai tā laika slēpju zābakus. Cilvēki ārkārtīgi grib visam pieskarties, nu, pilnīgi traki! Bet principā jau tie ir muzeja eksponāti, ko nedrīkstētu aiztikt," rāda Cepure.
„Bet no otras puses, es domāju – tas ir kompliments mums, ka mēs esam labi uztaisījuši, jo cilvēki jūtas kā mājās,” piebilst Ozoliņa.
„Visinteresantāk ir ar telefona aparātiem, kas tur lejā bija, jo telefonaparātos bērni ieklūp ar abām rokām, jo šādu vienkāršo telefona aparātu nav redzējuši. Un tad viņi nesaprot, kā ar ripu var uzgriezt numuru, viņi mēģina ar pirkstiņu kaut ko bakstīt vai meklē, kur klausulē varētu pogas būt. Tā kā telefons jaunās paaudzes acīs jau ļoti arhaisks,” turpina Cepure.
Pagrabtelpā izvietota padomju varas un drošības struktūrām veltīta ekspozīcijas daļa. Uz manekeniem redzams jūrnieka formas tērps, Valsts drošības komitejas (VDK) virsnieka tērps, ko daudzi notur par lidotāja uniformu. Redzamas arī dažādas miliču cepures, ar kurām cilvēki var fotografēties.
Uz galda ir arī telefons, kas nāk no Stučkas drošībnieku struktūrām. Telefonam ir papildu taustiņi, kas acīmredzot ļāva sazināties un pieslēgties visiem telefoniem, kam vajadzēja.
Ekspozīcija noslēdzas ar medicīnai veltītu telpu, kurā redzami dažādi medicīnā lietoti instrumenti, kā arī ginekoloģiskais krēsls, bērnu barokamera un saliekamā gultiņa jeb raskladuška, ko bieži vien izmantoja, ja slimnīcas gultas bija aizņemtas.
Īstenojot vērienīgo projektu, viens no galvenajiem mērķiem bija – atklāt cilvēku dzīvi padomju laiku daudz dziļāk un plašāk nekā tikai kā ironizēšanas vērtu parādību, stāsta muzeja vadītāja.
„Mēs ļoti mēģinām arī parādīt, ka nevajadzētu uztvert to laiku par tik ļoti norakstāmu, jo nevar norakstīt 50 gadus tautas dzīvē. Tie cilvēki tajā laikā dzīvoja, un tas bija viņu laiks. Viņi arī tajā laikā dejoja, precējās, radīja bērnus. Nevar arī teikt, ka šeit visi būtu staigājuši treniņtērpos ar nokārtām galvām. Tā arī nebija. Vienkārši tā ir tāda apbrīnojama cilvēku spēja, ka viņš tomēr katrā laikā spēj pacelties un dzīvot normāla cilvēka dzīvi. Protams, daļa no mūsu ekskursantiem ir arī tādi, kas deklarē, cik labi viņi tajā laikā dzīvojuši, kāda kārtība bijusi, bet tagad tā vairs nav.
Tad arī tas ir viens no mūsu ekspozīcijas mērķiem – šiem cilvēkiem visu to parādīt un pēc apskates paprasīt: „Tu tiešām gribi atgriezties tajā laikā?” Nu, negrib viss,” stāsta Cepure.
Ekspozīcija skatītājā spēj raisīt visplašāko noskaņu amplitūdu.
Muzejā sirsnīgas sajūtas mijas ar jautrību par dažādiem prātam grūti aptveramiem absurdiem, bet kaut kur līdzās visu laiku ir arī sāpīgi skaudra intonācija. It īpaši skatoties patosa pilnos videofragmentus par Pļaviņu HES celtniecību, kur HES tiek dēvēta par jauno gaismas pili, bet Daugava atainota kā progresa pretiniece, kas jāsavalda, jāpakļauj un jāieņem.
Apjomīgā projekta īstenošana Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja speciālistiem prasīja divu gadu darbu, finansiāli projektu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds un Lauku atbalsta dienests.
