"Birokrātijas balvas 2020" projekts saņēma šādu vēstuli: "Diabēta pacientiem ik pēc trīs mēnešiem, ja, protams, izdodas pierakstīties rindu dēļ, ir jādodas pie endokrinologa, lai uzrakstītu receptes insulīnam un testa strēmelēm. 1. tipa diabēta gadījumā slimība ir uz mūžu, tātad uz mūžu vajag gan insulīnu, gan testa strēmeles. Lai šis receptes dabūtu, ir regulāri jābrauc pie endokrinologa. Tā kā esmu diabēta paciente, man ir vājāka imūnsistēma, turklāt braukt uz slimnīcu prasa gan laiku, gan nervus, gan papildu izdevumus. Uzskatu, ka jābūt iespējai attālināti izrakstīt šīs receptes. Pēc receptēm diabēta pacienti brauc no dažādām Latvijas vietām. Kādā jēga un lietderība, ja man vajag tikai un vienīgi receptes zālēm? Mans ierosinājums būtu iespēja automātiski attālinātā veidā tikt regulāri pie receptēm un nebūtu obligāti jābrauc klātienes vizītēs. Tad pie endokrinologiem vairs nebūtu garas rindas, būtu vieglāk tikt klātienē vizītēs tiem, kuriem tiešām vajadzīgas sarunas par akūtiem jautājumiem, un pārējiem tiktu ietaupīts laiks, ceļa izdevumi un novērsti riski, kas var ceļā gadīties."
Šobrīd Latvijā ir aptuveni 100 000 cukura diabēta pacientu. Mediķi gan pieļauj, ka sasirgušo cilvēku skaits varētu būt divas reizes lielāks, jo nereti cilvēks pat nenojauš par saslimšanu.
Diabēta aprūpes māsu apvienības vadītāja Līga Ārente skaidroja, ka "cukura diabēts, it īpaši otrā tipa diabēts, ir slimība, kura ilgstoši nedod izteiktus simptomus, un cilvēki dzīvo, nezinot, ka viņiem ir diabēts. Un tas viņam pārāk netraucē. Diabēts nesāp... Vismaz sākumā. Tāpēc cilvēki neiet pie sava ģimenes ārsta un šī slimība netiek konstatēta."
Lai saņemtu nepieciešamos medikamentus, pacientiem ir jākonsultējas ar ārstējošo ārstu. Tie netiek izrakstīti biežāk kā reizi trīs mēnešos.
"Bieži vien tas liekas tā kā nevajadzīgi, šādam noteikumam noteikti ir kaut kāds iemesls. Iespējams, viens no iemesliem ir tas, ka pacientiem, kas nāk no padomju laikiem un kuri ir piedzīvojuši dažādus piegāžu pārtraukumus un risku palikt bez medikamenta, ir tendence veidot uzkrājumus," pieļāva Ārente.
"Šie pacienti diemžēl nav organizēti tādā veidā, ka viņi ļoti gudri šos uzkrājumus izmanto, un tad sanāk, ka kādam kaut kas ilgstoši paliek ledusskapī, piemēram, insulīns. Viņam beidzas derīguma termiņš, un medikaments iet bojā, tas ir jāiznīcina. Lai šādu zudumu nebūtu, tad it kā ir šis noteikums, iespējams, ir arī cits iemesls, bet šis ir man zināmais, ka izrakstīšana tiek paredzēta tikai trīs mēnešu patēriņam," skaidroja Ārente.
LSM lietotājas jautājums, vai laikā, kad pasaulē plosās Covid-19 vīrusinfekcija, cukura diabēta pacientiem tiešām būtu jādodas pie endokrinologa tikai pēc receptes, ir saprotams, jo šiem cilvēkiem saslimšana ar šo slimību var beigties ārkārtīgi bēdīgi.
Izrādās, tieši Covid-19 izplatība ir mudinājusi Nacionālo veselības dienestu realizēt jau sen iecerētu ideju – ārsta konsultācijas ir pieejamas attālināti.
NVD Pakalpojumu attīstības nodaļas vadītājs Ģirts Lapiņš skaidroja, ka šobrīd Covid-19 izaicinājuma dēļ NVD no 1. jūlija radīja jaunas iespējas gan atkārtotām konsultācijām, gan attālinātām konsultācijām.
"Un tieši šis būtu piemērojams, tā ir attālināta konsultācija, kas saskaņā ar mūsu tarifiem ir 10,23 eiro, bet jebkurā gadījumā ir jāapzinās, ka lēmumu par to, vai to var izdarīt attālināti vai nevar, pieņem ārstējošais ārsts. Vēlams būtu, ka sākotnējā konsultācija būtu jebkurā gadījumā klātienē. Tad ārsts izvērtē slimību, izvērtē slimības gaitu un pieņem lēmumu – nākamajā reizē mēs tiksimies attālināti vai klātienē. Un tādā veidā tas notiek. Ārsts izvērtē, vai tas notiek caur tām analīzēm, kuras viņš saņem pa e-pastu vai kaut kādā citādākā veidā, jo jebkurā gadījumā pats svarīgākais ir pacients un pacienta drošība. Tas nebūs pacients, kurš tagad izlems, ka es tagad attālināti saņemšu zāles, tas ir tikai un vienīgi ārstējošā ārsta lēmums," skaidroja Lapiņš.
Pagaidām, kamēr attālinātās medicīniskās palīdzības sistēma vēl darbojas teju testa režīmā, katrā slimnīcā ir savas metodes, kā pacienti saņem nepieciešamo palīdzību.
Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā (RAKUS) mediķi pacientiem piezvana.
RAKUS Ambulatorās nodaļas vadītāja Sarmīte Dzene skaidroja, ka "pacients zvana uz vienoto tālruni, mēs viņu pierakstam vienotajā pierakstu sistēmā, tad jau ārsts vai viņa māsa izskata šos sarakstus pierakstu sistēmā un paši apzvana tos pacientus".
"Varianti ir dažādi. Vienā variantā ārsts apzvana pats, un viņš zina, kuram pacientam šobrīd ir jānāk klātienē un kuru var nokonsultēt attālināti. Tie ir pacienti, kuriem ir hroniskas saslimšanas. Tie ir pacienti, kuriem nav pirmreizēja konsultācija," skaidroja Dzene.
Viņa gan norādīja, ka jau šobrīd valstī ir ieviesta jauna iespēja – pirmreizējas attālinātas konsultācijas. "Tas ir šobrīd pašā sākumā, tāpēc es nevarēšu nokomentēt, kā mums ies ar pirmreizējiem [pacientiem], jo tas ir pilnīgi noteikti sarežģītāk, nekā konsultēt pacientu, kuru jau tu zini. Tāpēc mūsu slimnīcā attālinātas konsultācijas notiek endokrinologiem, reimatologiem, hematologiem. Varbūt kādu piemirsīšu, infektologiem.. Tiem, kas ir jau tādā dinamiskā novērošanā, kuri nenāk pirmo reizi un ilglaicīgi nāk," sacīja Dzene.
Viņa skaidroja, ka "cukura diabēta pacienti noteikti ir dažādi un endokrinologs vai ārstējošais ģimenes ārsts var izvērtēt, vai šim pacientam ir vajadzīga ierašanās uz klātienes vizīti, un bieži vien bez tā var iztikt, zinot, ka pacients ir saņēmis pilnvērtīgu apmācību, ja pacients tiek galā ar savu ikdienas rutīnu un viņš spēj veikt medikamentozo un nemedikamentozo terapiju un iepriekšējie analīžu rezultāti ir bijuši ļoti labi".
"Tad pacients var arī neierasties klātienē uz šo vizīti, sazināties attālināti un saņemt recepti, kuru diemžēl var saņemt reizi trijos mēnešos," skaidroja Dzene.
Vienmēr jāatceras, ka gala lēmumu – vai pacientam ir jāierodas pašam klātienē, vai pietiek ar attālinātām konsultācijām, pieņem ārstējošais ārsts. Pacientiem par attālināto mediķa konsultāciju nav jāmaksā.
Savukārt, cukura diabēta pacienti, kuru apmācībai ir atvērti apmācību kabineti, tiek aicināti uz valsts apmaksātām konsultācijām, kuru laikā ir iespējams uzzināt, kā sadzīvot ar slimību un, piemēram, kā pareizi uzglabāt insulīnu un veikt injekcijas. Valsts šim mērķim piešķīrusi finansējumu, tomēr pacientu apmeklētība ir gaužām maza, noraizējušies mediķi.
