Vai adoptētam bērnam viegli uzmeklēt savu bioloģisko ģimeni? Annas stāsts

Bērniem, kuri šķirti no ģimenēm, kurās dzimuši, bet vēlas zināt savas saknes, Latvijā nākas saskarties ar birokrātiskiem šķēršļiem. Īpaši tas attiecas uz tiem, kas adoptēti padomju laikā un 90.gadu sākumā, ziņo LTV 7 raidījums ”Ļičnoje delo”.

Aizvien adopcijas procesos mēdz šķirt brāļus un māsas. Lai gan likums vispārīgi to liedz, tomēr tajā ir izņēmumi, piemēram, ja bāriņtiesa uzskata, ka tas nāks par labu bērnam. Rīgas bāriņtiesā ik gadu tiek pieņemti aptuveni 30 lēmumi par bērnu šķiršanu.

Anna nolēma atrast bioloģisko ģimeni

“Mēs runājām, ka satiksimies, bet es vēl neesmu gatava viņu satikt,” stāsta Anna, kurai pavisam nesen izdevās nodibināt kontaktu ar savu brāli, par kuru neko nav zinājusi. Izrādījās – viņš arī meklējis māsu.

Anna tika adoptēta, kad viņai bija pieci mēneši. Viņai tika mainīts vārds un dzimšanas datums. Par to, ka viņa ir adoptēta, Anna uzzināja tikai 14 gadu vecumā.

“Vecāki nolēma, ka ir laiks man pateikt. Viņi bija ļoti uztraukušies, nezināja, kā es reaģēšu. Tas bija skaists, emocionāls moments. Es to vienmēr atcerēšos. Viņi bija domājuši, ka es aizbēgšu,” stāsta jaunā sieviete.

Lai gan Annas attiecības ar adoptētāju ģimeni nav mainījušies, viņa nolēma atrast savu bioloģisko ģimeni. Iecere brieda desmit gadus, un pirms gada viņa sāka meklēt.

“Nebija ļoti viegli, jo tā bija mana pirmā pieredze. Nedaudz sanāca rotēšana pa Siguldu un Rīgu saistībā ar dokumentiem un atļaujām. Bet beigās esmu nonākusi tik tālu, ka man ir Rīga atbildējusi par manu mammu. Acīmredzot, viņa ir dzīva,” stāsta sieviete.

Ceļš pie šīs informācijas bijis ilgs. Sākumā viņa vērsās Siguldas slimnīcā, kur viņa ir dzimusi, un vietējā bāriņtiesā. Tas nenesa nekādus rezultātus. Annas lieta izkustējās vien tad, kad viņas māsīca uzzināja, ka vajadzīgā informācija varētu būt Tieslietu ministrijā.

Lai atrastu savu bioloģisko ģimeni, sākumā jāvēršas tajā bāriņtiesā, kas lēmusi par adopciju. Taču arī tur var saskarties ar informācijas trūkumu.

Rīgas bāriņtiesa izveidota 1997.gadā, un tās rīcībā ir dati tikai, sākot no šī laika. Bet, ja bērns šķirts no bioloģiskās ģimenes agrāk, viņam jāpieprasa dokumenti dzimtsarakstu nodaļā vai arhīvā.

Kad izdodas noskaidrot savu radinieku vārdus un citus datus, jāvēršas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), kuras darbinieki sazināsies ar šiem radiniekiem. Piekrišanas gadījumā iespējams sarunāt tikšanos.

Anna izgājusi visu šo ceļu un uzzinājusi, ka viņai ir ne tikai viens brālis. Otrs tika adoptēts ASV. Tas būtiski apgrūtina meklēšanu, jo viņa datus slēpj adopcijas noslēpums.

“Pastāv iespēja – ja Latvijā meklē savus adoptētos brāļus un māsas un zināms, ka viņi ir adoptēti uz ārzemēm, var lūgt ministrijai informāciju, vai adoptētāji vai pats bērns, ja viņš ir sasniedzis pilngadību, vēlas izveidot kontaktu,” stāsta Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktores vietniece Iveta Krastiņa.

Ar šādiem lūgumiem gan ministrijā vēršas ļoti reti.

Ne vienmēr gatavi veidot kontaktus

Ministrijā arī novērojuši, ka vietējie adoptētāji nav īpaši atvērti tam, lai bērns uzturētu saikni ar bioloģisko ģimeni. Argumenti tam ir dažādi: vieni baidās, ka bērni no viņiem novērsīsies, citi vēlas pasargāt bērnus no ģimenes negatīvās ietekmes, kas vienreiz viņus jau pievīlusi.

Taču aizbildņu un adopcijas biedrībā “Azote” norāda – uzturēt saikni ar bioloģisko māti, ja šāda vēlme ir abpusēja, ir nepieciešams. "Labākais piemērs man ir dēls, kuru esmu adoptējusi. Viņu izņēma no ģimenes, kad viņam bija seši mēneši. Viņš tikās ar viņu [māti], kad viņam bija jau seši gadi. Viņš neredzēja viņu un neatminējās, tomēr es pamanīju – viņš bija ļoti, ļoti satraukts, bet pēc šīs tikšanās satraukums būtiski mazinājās,” stāsta biedrības vadītāja Inese Fecere-Antipina.

Inese sākotnēji bija plānojusi adoptēt tikai divus bērnus, tagad viņi ir pieci, no kuriem četri ir brāļi un māsas. Sieviete nejauši uzzināja, ka viņas pirmajam adoptētajam dēlam ir māsa, tad bērnunamā atrasta vēl viena māsa. “Mēs sākām viņu apmeklēt, tad paņēmām. Pēc tam tā mamma atnāca uz bērnunamu un teica, ka vēlas redzēt bērnu. Un tā mēs viņu atradām,” stāsta Inese.

Viņa ir pārliecināta, ka bērnam jāzina savi bioloģiskie radinieki. Mēdz būt gadījumi, kad adoptētāji nespēj saņemties atklāt bērnam, ka viņš ir adoptēts. Tas var novest pie dramatismā sekām, saka Bāriņtiesu darbinieku asociācijā. Situācija ar gadiem gan uzlabojas.

“Es redzu, ka mainās viedoklis par adopciju. Un vairs nav tāda, ka tas jāglabā noslēpumā. Kādreiz to ļoti slēpa. Bija gadījumi, kad, bērnam uzzinot, ka viņš ir adoptēts, bijušas psiholoģiskas traumas ģimenē, kuras pēc tam nācās risināt,” stāsta asociācijas vadītāja Aurika Zīvere.

Latvijā likums neparedz atklātu adopciju. Tas atkarīgs no pašu adoptētāju entuziasma. Ineses Feceres-Antipinas ieskatā problēmu pasliktina arī tas, ka Latvijā ir vāji attīstīts sociālais darbs ar ģimenēm, kurām atņemtas bērnu aprūpes tiesības. Tāpēc pat tiem, kuras ir gatavas sazināties ar bērna bioloģisko ģimeni, tas var izvērsties smagā komunikācijā ar cilvēku, kas ir vainas apziņas nomocīts un ar destruktīvu dzīvesveidu.

Tikmēr Anna gatavojas tikties ar brāli, meklē otru brāli un gaida ziņu par iespējamu tikšanos ar savu bioloģisko mammu.

Sižetu krievu valodā iespējams noskatīties šeit:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti