Tomass, izbraucot no angāra, demonstrē ugunsdzēsēju mašīnu, kas, lai arī lietota, bet ir gana jauna un jaudīga, salīdzinot ar padomju laika ražojumu. To, kā stāsta Kristīne, šejienes brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem gādājis vietējā kūdras purva saimnieks.
"Pirmo mašīnu mums piešķīra Ainažu brīvprātīgie ugunsdzēsēji, arī visu aprīkojumu palīdzēja sagādāt. Uzrakstījām arī pirmo projektu, lai varētu vispār izbraukt uz ugunsgrēkiem, tērpus nopirkām. Un otru mašīnu mēs ieguvām šogad, vācu kūdras purva apsaimniekotājs SIA "Lauga" uzdāvināja. Gan darbinieki ir apmācīti, bet viņš uzskata, ka mēs būsim ātrāki, aktīvāki, mašīna vienmēr būs gatava darbam, ka mēs varēsim arī viņiem nelaimes gadījumā, palīdzēt," stāsta Kristīne.
Tomass Varrats, kurš trīs gadus dzīvo Latvijā, bija iniciators brīvprātīgo ugunsdzēsēju posteņa izveidei, jo 12 gadus bija brīvprātīgais ugunsdzēsējs Vācijā. Vīrietis stāsta, ka Vācijā valsts ugunsdzēsības dienests pamatā ir tikai lielajās pilsētās, laukos ir spēcīga brīvprātīgo kustība.
"Mums Vācijā ir katrus 3 vai 5 kilometrus viena brīvprātīgā stacija, bet pie mums – Limbaži ir 15 kilometri, Salacgrīva ir gandrīz 30 un Saulkrasti 25 kilometri.
Ja kaut kas deg, tad mums ir vieta, kur nav neviena," stāsta Tomass.
Ideju par brīvprātīgo ugunsdzēsēju posteņa izveidi atbalstīja arī viņa dzīvesbiedre Kristīne, un ir izdevies iesaistīt arī citus vietējos iedzīvotājus.
"Es domāju, ka ļoti daudziem puišiem ir bijis bērnības sapnis kļūt par ugunsdzēsēju. Daļa no aktīvajiem ugunsdzēsējiem ir mūsu pašu darbinieki, tuvākie kaimiņi, ar ko vienmēr esam bijuši kopā. Ir arī tādi attālāki kaimiņi, kas varbūt nav atraduši tādu vīrišķīgu nodarbošanos. Arī meitenes, ir diezgan daudz, kas arī vēl labprāt mums pievienotos. Tagad esam 15 biedri Tūjas postenī," uzskaita Kristīne.
Bijušas arī pirmās ugunskristības, kad nācies piedalīties dzēšanas darbos.
Mēs esam bijuši arī uz ugunsgrēkiem, arī ar tādu nepatīkamu pieredzi, bet nu tāds ir tas darbs…
Tas nozīmē, ka ir nācies pieredzēt, ka cilvēks iet bojā?
Jā, jā. Dzēšam visu – gan kūlu, gan zaru čupas. Mums ir grupa, kurā mēs ieliekam, ka ir izsaukums. Sazvanu tuvākos puišus, kuri ir tie šoferētāji, tad mēs atzvanām 112 un pasakām, ka Tūjas postenis trīs vai četru cilvēku sastāvā izbrauc. Tas patiesībā pēdējā laikā notiek 5 minūtēs. Daudziem brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem ir tērpi vai nu mājās, vai mašīnā. Tad viņi var ar savu privāto mašīnu piebraukt pie ugunsgrēka. Tādi gadījumi arī mums ir bijuši, ka mēs esam sabraukuši pat astoņi uz vienu ugunsgrēku, lai palīdzētu nodzēst.
Tūjasmuižas postenis ir daļa no Ainažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, tās valdes priekšsēdētājs Zigmārs Dancis atzīst, ka laikā, kad daudzviet laukos brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustība ir apsīkusi, var tikai apbrīnot vietējo cilvēku aktivitāti.
"Vai nu ir entuziasms šai lietā, vai ir ļoti liels entuziasms. Un es gribētu teikt, ka šinī gadījumā ļoti liels entuziasms, ar kādu viņi pieiet šim darbam – gan tehnikas remontiem, gan apmācībām.
Tomass ir ar Vācijas pieredzi, pedantismu, viņš grib visu pareizi, un tas ir ļoti apsveicami. Mums tas ir ļoti svarīgi, jo, teiksim, tādus kā kūlas ugunsgrēkus, es domāju, ka vispār varētu atstāt brīvprātīgajiem. Ja būtu katrā ciematā mašīna, varētu ātri aizbraukt un reaģēt, jo pašreiz – ko mums dod tās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) ātrās mašīnas, ja posteņi ir viens no otra 50 kilometru attālumā? Ierašanās ir 20–30 minūtes, tad padomājiet, kas notiek pusstundas laikā, ja māja aizdegas," uzsver Dancis.
Brīvprātīgie ugunsdzēsēji nesaņem atalgojumu, valsts finansējumu tehnikai vai ekipējumam.
"Bēdīgi, bēdīgi, es domāju, ka tas ir valstisks jautājums, ko vajadzētu risināt. Es nezinu par tiem deputātiem, kuriem mājas atrodas lauku rajonos, no VUGD kādus 30 kilometrus, vai tiešām viņi domā, ka atbrauks pusstundas laikā un to māju izglābs, šaubos," uzsver Dancis.
Zinot, ka par visu ir jāgādā pašiem, Tomass un Kristīne ir apņēmības pilni to arī darīt.
"Nākotni mēs redzam, ka mēs būsim vēl spēcīgāki, operatīvāki, ka būs vairāk biedru, ka būs pilns ekipējums, ka būs viss iespējamais aprīkojums. Lai mēs varam būt uzticami," saka Kristīne.
Bet, redzot ar kādu azartu Tomass ir iesaistījies brīvprātīgo ugunsdzēsēju posteņa veidošanā, protams, ir jautājums par motivāciju. Kā vienu no pamatojumiem viņš atzīst – gribu te dzīvot.
Man ļoti, ļoti patīk Latvija. Es tagad te dzīvoju trīs gadus, un es negribu atpakaļ uz Vāciju. Protams, man te Kristīne un mana ģimene. Un arī Latvijas cilvēki ir baigi mīlīgi. Man viss patīk, es gribu šeit būt vecs.
Novecot?
Jā, novecot!
"Tūjasmuiža" ir zemnieku saimniecība, kurā ir gan piena lopkopība, gan arī audzē labību. Tomass saka – tas, ka tagad saimniecībā ir ugunsdzēsības postenis, dod lielāku drošību arī kulšanas laikā, kad pat neliela dzirkstele var būt iemesls ugunsgrēkam.
