Veselības ministre Anda Čakša savukārt gan atgādina, ka šis nav tikai medicīnas, bet arī juridisks un reliģisks jautājums, un tas nav likumdevēja dienas kārtībā. Tā vietā beidzot jārod nauda sāpju noņemšanai un paliatīvajai aprūpei, kas pagaidām pilnībā tiek nodrošināta tikai bērniem.
Iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" iesniedzis dizaineris Pēteris Buks. Viņš pats ir saskāries ar neārstējamu cilvēku mokām pirms nāves.
Buka omīte bija vetārste. Cilvēks, kas prata mazināt dzīvnieku sāpes un ciešanas. Mūža nogalē viņas ciešanas nespēja mazināt neviens. Otrā tipa cukura diabēts viņai atņēma redzi, gangrēna – abas kājas. Mazdēls saka – lai gan tas notika pirms desmit gadiem, šo skatu nav iespējams aizmirst.
“Es redzēju, kā inteliģenta sieviete kļuva par graustu. [..] Un es turēju viņas roku tajā naktī, kad viņa mira. Es uzskatu, ka ir cietsirdīgi likt tā mocīties,” saka Buks.
Lai gan Buks ir vesels, viņš neizslēdz iespēju, ka pats kādreiz varētu nonākt šādā situācijā. Viņaprāt, eitanāzijai jābūt brīvprātīgai un cilvēkam būtu jāļauj brīvprātīgi nomirt.
“Mūsu medicīna ļauj nomirt ilgi. Mēs nezinām, vai nepaliksim akli vai kurli, uz gultas, kur mūs apkopj pavirši cilvēki,” saka Buks.
Savukārt Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" norādīja, ka šis ir ļoti diskutabls jautājums. Viņa savā ārsta praksē ir saskārusies ar cilvēkiem, kuri ir ļoti slimi, bet vēlas nodzīvot līdz pēdējam.
„Kas būs tas soģis, kas izšķirs, ka viņš [slims cilvēks] ir lemtspējīgs šajā gadījumā?” raidījumā uzsvēra Kozlovska.
Tāpat viņa norādīja, ka eitanāzijas legalizēšanu viņa īsti nespētu savienot ar ārsta arodu. „Esmu mācīta palīdzēt cilvēkam līdz pēdējam,” sacīja ģimenes ārste.
Arī onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe Latvijas Radio norādīja, ka šis ir filozofisks un ētiskas dabas jautājums un viņa par eitanāzijas legalizēšanu nebalsotu.
Šobrīd liela uzmanība ir pievērsta paliatīvajai aprūpei un medicīnā attīstās daudzas iespējas mazināt ciešanas, uzsvēra „Dzīvības koka" pārstāve.
„Ja aprūpe ir kvalitatīva un attīstīta, tad nevajadzētu par to [eitanāziju] runāt,” sacīja Berķe.
Veselības ministre pirmdien apliecināja, ka jautājums par eitanāziju nav ne ministrijas, ne valdības dienaskārtībā. Paliatīvās aprūpes sakārtošana gan. Taču atkal viss atduras pret trūcīgo finansējumu, kas pagaidām ļauj palīdzēt tikai bērniem.
Ar mūsdienu medikamentiem sāpes iespējams noņemt. Jautājums – vai sāpes atpazītas un visas vajadzīgās zāles ir izrakstītas. Tāpat Latvijā trūkt mājas aprūpes dienestu, kuru darbinieki aprūpētu smagi slimos, pat ja šim pakalpojumam un zālēm nauda pietiktu.
Ja iniciatīva savāks nepieciešamos 10 000 parakstu un nonāks līdz Saeimai, tad jautājums, visticamāk, nonāks Sociālo un darba lietu komisijā. Komisija, izskatot jautājumu, diskutēs ar ģimenes ārstu biedrībām. Viens no sarežģītākajiem jautājumiem būtu – kad cilvēks ir spējīgs lemt par eitanāziju, kad ir pie pilnas apziņas, vai arī to lemtu pilnvarotas personas un šajā gadījumā jautājumi būtu diezgan bīstami, „Pēcpusdienā” uzsvēra Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (Zaļo un zemnieku savienība).
Šobrīd aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta Beļģijā, Luksemburgā un Nīderlandē. Savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un ASV štatos - Kalifornijā, Oregonā, Vašingtonā, Montanā un Vermontā, norāda iniciatīvas autori.
Eitanāzijas legalizēšana Latvijā kļuva aktuāla pērn, kad ar vēzi slimajam Viesturam Bundžam sabiedrība saziedoja nepieciešamos 10 000 eiro, lai viņš varētu doties uz Šveici un tur veikt eitanāziju. Tomēr viņš mūžībā aizgāja pirms pašas eitanāzijas.
