Daugavpils novada Vaboles pagastā pie Priednieku sādžas krusta pulcējas tuvākās apkaimes iedzīvotāji, lai kopīgi godinātu Vissvētāko jaunavu Mariju.
Maija dievkalpojumu jeb dziedājumu tradīcijas aizsākumi meklējami jau 18. gadsimtā, bet mūsdienās Vaboles pagastā šo tradīciju saglabā sievas no etnogrāfiskā ansambļa "Vabaļis".
"Jau no Romas laikiem maija mēnesis tika nozīmēts par rožukroņa mēnesi," stāstīja Vaboles pagasta iedzīvotāja Lidija Sparāne.
Agrāk baznīcas tika būvētas vien lielākajos muižu centros, bet pēc Jezuītu ordeņa ienākšanas Latgales teritorijā gandrīz katrā ciemā tika uzstādīti brīvdabas krucifiksi.
Maija dievkalpojumu kārtība jau vairākus gadsimtus ir nemainīga – Svēto rakstu lasījumi, Rožukronis, Litānija un dziesmas Vissvētākās Jaunavas Marijas godam.
Neparastākā maija dziedājumu daļa ir "Značu" jeb zīmīšu vilkšana. Tajās ierakstīti uzdevumi, kas Dievmātes godam jāpilda atsevišķi katru dienu un visu mēnesi.
"Man par neēšanu. Sestdien nevar ēst ne brokastis, ne pusdienas, ne vakarā. Nu pēc manas figūras skatoties, es varu izturēt," sprieda etnogrāfiskā ansambļa "Vabaļis" dalībniece Anna Rubina.
Lielākoties maija dievkalpojumi notiek bez priestera līdzdalības, tomēr paši priesteri norāda, ka tas nemazina tradīcijas sakrālo nozīmi.
"Tas, ko dara cilvēki, viņus tuvina ne tikai Dievam, bet arī tuvina vienu otram," teica Daugavpils Romas katoļu draudžu dekāns Mihails Sivickis.
Arī priestetris Sivickis atzīst, ka maija dziedājumi ir Latgales sakrālās kultūras fenomens, kas, pateicoties Latgales katoļiem, sastopams arī citviet Latvijā. Tomēr pašlaik trūkst garīgās literatūras, lai šo tradīciju saglabātu pēc iespējas ilgāk, jo grāmatas, kurās pieejami maija dievkalpojumu lasījumi un “značkas”, noveco un ir sarakstītas latgaliski pēc poļu gramatikas, tāpēc tās grūti lasāmas jaunajai paaudzei.