"Diploms man bija vajadzīgs tikai kā papīrs. Es tam īpašu uzmanību nepievērsu. To vajadzēja, lai varētu konkurēt darba tirgū. Zināšanas man jau ir no manas pieredzes un darbiem, bet papīra nebija. Bet bez tā papīra diemžēl Latvijā nu nekur," stāsta Līga, norādot, ka tāpēc darīja visu, lai pie diploma tiktu. Samaksāja uzņēmumam, lai tas uzraksta bakalaura darbu. Un nu viņas CV pievienots ieraksts par iegūtu augstāko izglītību.
No šīs sērgas augstskolas netiek vaļā jau gadiem. "Parādība kā tāda vienmēr ir bijusi un kā jau netikums – tā ir ļoti grūti izskaužama," sacīja Latvijas Universitātes (LU) prorektors profesors Valdis Segliņš.
Augstskolas pērk dārgas datorprogrammas, kur mākslīgais intelekts sacenšas ar studenta attapību špikošanā. Un tās sevi ir attaisnojušas. Tomēr, ja students iesniedz cita autoru darbu, problēma ir sarežģītāka. Tur atbildība veļas uz darba vadītāja pleciem.
"Nenoliedzami droši vien ir gadījumi, ka aizņemtības dēļ docētājam varbūt neizdodas pievērst tik lielu uzmanību katram darbam individuāli, bet vismaz mūsu fakultātē mēs ļoti skatāmies, lai docētājs nevada, piemēram, 50 noslēguma darbus. Tad ir skaidrs, ka viņš netiek ar to galā," stāstīja LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes prodekāne profesore Anika Miltuze.
Pasniedzēji ar darba apjomu tiek galā un spēj veltīt individuālu laiku studentiem, norādīja uzrunātās augstskolas. Tomēr nevar simtprocentīgi apgalvot, ka visi absolventi, kam izlaidumā paspiesta roka, nav noslēguma darbus pirkuši.
Augstskolas zina, ka uzņēmumu, kas piedāvā savus pakalpojumus studentiem, netrūkst, taču vērsties pret tiem nevar.
"Augstskola var reaģēt uz sava studenta pārkāpumiem un var reaģēt uz sava pasniedzēja pārkāpumiem. Bet augstskolai nav iespēju sodīt vai kā reaģēt uz tiem cilvēkiem, kas nav viņas," sacīja LU Juridiskās fakultātes dekāne, profesore Kristīne Strada-Rozenberga.
Tomēr ne tikai izglītības iestādes ir bezspēcīgas uzņēmumu priekšā.
Augstskolām, kurām ir labāk attīstītas pretplaģiātisma sistēmas, šo problēmu ir mazāk, teica izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (Jaunā konservatīvā partija). Par uzņēmumiem, kas piedāvā pakalpojumus, viņa sacīja:
"Kā liegt kādam rakstīt, godīgi sakot, es baidītos pat atbildēt, jo to var uzskatīt par komercdarbību.
Es teiktu, ka nav pieņemami, ka šāda prakse tiek īstenota, bet laikam šobrīd es tā arī uzreiz nevaru pateikt konkrētu risinājumu, kā to vispār ierobežot," atzina ministre.
Kā vienīgo risinājumu viņa redz – augstskolām pašām cīnīties ar saviem studentiem, nodrošinot kvalitatīvu iekšējo kontroli.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Pedagoģiskās izaugsmes centra direktore, asociētā profesore Nora Jansone-Ratinika norādīja, ka akcentam nevajadzētu būt tikai uz negodīgu studentu vajāšanu. "Pirmkārt, es domāju, ka būtu jāatzīst, ka šāda darbība ir nelegāla. Tas vien jau būtu labs pamats uzsākt kaut kādas pretdarbības, jo šobrīd šis ir viens no legāliem pakalpojumiem."
"Tirgū piedāvā visu ko. Tā ir indivīda paša izvēle. Ja viņš stājies attiecībās ar akadēmisku institūciju, kurā viņš apņēmās mācīties un sasniegt akadēmisko līmeni, ja viņš krāpjas, – tātad viņš ir tas, kas krāpjas. Protams, ir pircēji – ir piedāvātāji, bet pašlaik es neredzētu jēgu vērsties pret šādiem piedāvātājiem," teica Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība").
Viņš piebilda, ka šobrīd ir diskusijas, vai likumā definēt akadēmisko godīgumu. Tad augstskolām būtu lielāka rīcības brīvība.
Ja ir atklāta liela krāpšanās, jārunā par citām sankcijām, ne tikai izmešanu no augstskolas, sacīja deputāts.
"Mēs likumā paredzētu šādu normu [akadēmiskais godīgums]. Ja šāda norma tiktu pārkāpta, mums būtu jāparedz arī kāda atbildība. Uz to vajadzētu ļoti uzmanīgi skatīties un arī ekspertus uzklausīt," uzsvēra deputāts.
Uz jautājumu, vai tā varētu būt administratīvā atbildība, Ašeradens pēc būtības neatbildēja.
Tāpat likumdevējs nav diskutējis par to, vai atbildība ir tikai negodīgam studentam vai arī darba izpildītājam.
Jansone-Ratinika no RSU atzīmēja, ka pašlaik runā par sekām, otrajā plānā atstājot problēmas cēloni. "Ļoti bieži iemesls nav tīša studējošā ļaunprātība, bet tā ir neprasme, zināšanu trūkums un bieži arī laika bezizeja."
Ašeradenam šķiet, ka augstskolas stingri seko līdzi studentu godīgumam. Deputāts to pamatoja ar salīdzinoši lielo studentu atbirumu. Taču atbirumu neveido tikai studenti, kurus augstskolas izslēdz negodīguma dēļ.
Tas atkal liek uzdot jautājumus par to, vai valsts un mācību iestādes pietiekami dara, lai cīnītos ar problēmas cēloni – studenta vēlmi pirkt darbus. Jāraugās gan uz sociālo, gan psiholoģisko aspektu – vai students var veltīt pietiekami daudz laika mācībām, ja viņam ir jāpelna nauda. Kā arī, vai pandēmijas laikā studējošais tiek galā ar psiholoģisko spriedzi.
Izglītības ministre sacīja, ka problēmas pamatā ir katra cilvēka morāles normas. Augstskolām vajadzētu biežāk runāt par atklāto plaģiātu gadījumiem, tā iebiedējot citus.
Latvijas Radio neguva pārliecību, ka uzrunāto augstskolu pārstāvji nosaka vienlīdz stingrus kontroles mehānismus negodīgu studentu pieķeršanai. Tāpat valstī nav vienotas prakses, kā rīkoties situācijās, ja atklājas, ka absolvents aizstāvējis nopirktu darbu, vai šādās situācijās ir noilgums?
Nav izslēgts, ka diploma vērtība darba tirgū ir pārvērtēta. Šī iemesla dēļ students ir motivēts iegūt grādu, lai ko tas viņam prasītu – arī pāris simtus eiro un sirdsapziņas pārmetumus.
