Starp rudenīgajiem toņiem Rendas pagasta lauku ceļa malā ieslēpusies maza baznīciņa. Tas ir Usmas Svētā Pētera dievnams, kas pēc Paula Kundziņa un Pētera Ārenda projekta uzcelts 1936.gadā. Draudze to saņēma dāvinājumā, jo tās iepriekšējo baznīcu, kas šai vietā bija no 1704.gada, Latvijas valsts atzina par tik unikālu, ka to pārveda uz tolaik jaunizveidoto Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja Kurzemes sētu Rīgā.
Padomju laikos Usmas baznīca bija palikusi novārtā, arī pašas draudzes vairs nebija. Kad Latvija atguva brīvību, bija iecere šo ēku pārcelt uz Usmas ezera otru krastu Ventspils novadā, kur bija izveidojusies jauna draudze un bija bez dievnama. Par to ieinteresējās arī Ventspils Jūras zvejniecības brīvdabas muzejs. Tas lika rendeniekiem sasparoties un neatdot savu dievnamu citiem otrreiz.
"2003.gadā iesniedzām papīrus, lai reģistrētu draudzi, bija problēmas ar vārdu, jo Usmas draudze jau pastāvēja, mūs tikai 2005. gadā reģistrēja, jo domāja, ka te nekas nebūs," tagad stāsta Usmas Sv. Pētera draudzes mācītāja pienākumu izpildītāja Agrita Staško.
Draudzes locekle Daina Sileniece atceras: "Draudzīti atjaunoja tad, kad te vispār nekā nebija - bija smiltis, noturējām dievkalpojumu, bija uzikti dēļi kapličai, vienīgā atslēga durvīm bija akmens."
Tā bija Usmas baznīcas atmoda, kad cilvēki nesavtīgi dievnama atjaunošanā piedalījās ar to, kas viņiem pieder, vai ar to, ko viņi prot – pašu spēkiem un saviem personīgajiem līdzekļiem. Iespējams, tāpēc te ir vieta, kur ir īpaša aura. Un lai arī draudze nav liela – ap 30 cilvēkiem -, ne viens vien mēro ceļu arī no Rīgas un Talsiem, arī talseniece Baiba Demberga:
"Te ir tā māju sajūta, te ir tā, ka tu ienāc, visi smaida, ir draudzīgi, arī sludinātāja māk uzrunāt ikvienu."
Usmas Svētā Pētera baznīca apvieno koka celtniecības tradīcijas ar vecā dievnama siluetu. Un līdz mūsu dienām arī šī baznīca kļuvusi par aizsargājamu un tiek dēvēta par pagājušā gadsimta 30.gadu latviskās arhitektūras un Kurzemes koka celtniecības pērli.
