Rīgas Garīgā semināra gaiteņi darba dienas vidū ir pustukši. Arī te - Ziemassvētku brīvdienas un sesijas gaidas. Nekāda vecuma cenza, lai kļūtu par katoļu mācītāju nav. Vienā solā ar deviņpadsmitgadīgiem puišiem sēž arī trīsdesmitgadnieki. Tomēr iesniedzot dokumentus, komisija rūpīgi ieskatīsies acīs, vai tiešām tas ir tas, ko Tu vēlies......un var arī izbrāķēt.
Atbiruma procents nav lielāks kā citās mācību iestādēs. Kļūt par katoļu priesteri ir Dieva aicinājums. Katrs no jaunajiem puišiem to sapratis citādi. Nevienam sapnī uz mākoņu maliņas nav sēdējis bārdains vectēvs un aicinājis kļūt par mācītāju.
„Nezinu, vai forši stāstīt, bet es pīpēju zālīti kādreiz," stāsta Kārlis Miķelsons. Pirms studijām Garīgajā seminārā 27 gadus vecais Kārlis Vācijā apguva kontrabasa spēli.
„Ir dienas, kad domāju, ka tas ir pilnīgi garām," atzīstas Edgars Skutelis, jauneklis ar tumši brūnajām acīm un biezajām uzacīm. Gandrīz katram aiz garīgā semināra vārtiem palikusi meitene.
„Meitenes jau nekur nepaliek," saka Pēteris Skudra, kuram ir 23 gadi. Bet galvenais, ko tu upurē – ir ģimene.
Kārtība Garīgajā seminārā ir stingra. Puiši ceļas jau sešos no rīta. Mobilos tālruņus pirmajā kursā lietot ikdienā nedrīkst. Arī vēlāk tā nav ierasta lieta. Internets gan ir pieejams.
Puiši ir pārliecināti, ka sabiedrībā valda pārāk daudz stereotipu par mācību iestādi, kurā viņi mācās. Tieši otrādi, viņuprāt, Garīgais seminārs ir kā " siltumnīca". Grūtākais tikai priekšā – darbs ar cilvēkiem, jo šodien cilvēki meklē priesteri savas dzīves traģiskākajos un sāpīgākajos brīžos, ne tikai tad, kad zaudēts tuvs cilvēks, bet arī tad, kad nevar samaksāt kredītu vai par apkuri.
