„Ja iedomājamies uz globusa līniju, kas stiepjas no pola līdz ekvatoram, tas ir loks vai tā daļa. Strūves loks savukārt ir triangulācijas mērījumu ķēde, kas stiepjas no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai,” vienkāršos vārdos Strūves loku skaidro Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas nodaļas vadītājs Ivars Liepiņš.
Dabā par šo loku liecina konkrētās vietās zemē ierakti akmeņi, virs kuriem uzstādītas dažādas koka konstrukcijas, lai redzētu nākamo punktu.
Strūves loka mērījumi tapa teju pusgadsimtu – no 1816. līdz 1855.gadam, un tos veica vācu izcelsmes Krievijas impērijas astronoms un ģeodēzists Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve un ģeodēzijas pamatlicējs Krievijas impērijā un pirmā triangulācijas tīkla izveidotājs Kurzemes un Zemgales teritorijā – Karls Frīdrihs Tenners.
„Mērījumu zinātniskais mērķis bija precizēt Zemes saplakumu, jo Zeme nav apaļa. Kāpēc tas ir svarīgi? Lai kartes, ko mēs ražojam, pēc iespējas precīzāk attēlotu to, kas ir dabā. Jo Zeme ir liekta, un jebkas, ko mēs uzliksim uz lapas, plaknē, tiks sagrozīts. Tāpēc nepieciešami šie mērījumi,” norāda Liepiņš.
Mērījumiem bija svarīga nozīme arī Krievijas impērijas kartēšanā pēc Napoleona kariem. „Tika secināts, ka kartes nav pārāk labas un tiek zaudētas kaujas tikai tāpēc, ka nezinām, kas kur ir. Tādēļ tika izveidots kara topogrāfu depo, kur aktīvi darbojās Strūves laikabiedrs Tenners,” stāsta eksperts.
„Tajā laikā tā bija zinātne numur viens – kā tagad nanotehnoloģijas vai roboti, tā toreiz triangulācija. Katrs sevi cienošs muižnieks turēja sev teleskopu, ar ko skatīties zvaigznes un mērīt,” viņš piebilst.
UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā Strūves loks iekļauts kā sava laika precīzākā un garākā – 2282 km – mērījumu ķēde. „Vēl līdz „Sputnik” ērai šie mērījumi tika izmantoti ikdienā, veicot kartogrāfiskos un ģeodēziskos darbus,” uzsver Ivars Liepiņš.
Atrašanās UNESCO sarakstā katrai no Strūves loka valstīm likusi izveidot arī savu uzraudzības padomi, kurā Latvijas gadījumā ir UNESCO Latvijas Nacionālā komisija, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, pašvaldības, kurās atrodas loka punkti, un Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
„Mēs liekam kopā savas zināšanas un līdzekļus, lai saglabātu šos punktus, kādi tie ir, un lai spētu tos nodot nākamajām paaudzēm, izglītotu cilvēkus un ļautu viņiem piekļūt šiem punktiem, un celtu lokālpatriotismu, ka tādi izcili darbi ir veikti kādam tieši pie mājas un varbūt viņš pats to nemaz nenojauš,” teic Liepiņš.
