Ukraiņu studentes Rīgas Stradiņa universitātē: Tu vari paņemt valsti, bet ne cilvēkus

Latvijas augstskolas jau no pirmās kara dienas ukraiņu studentiem sniedz gan emocionālu, gan finansiālu atbalstu – piedāvājot stipendijas, atlaides mācību maksai un kopmītnēm. Tāpat tās ir gatavas nodrošināt studiju vietas tiem ukraiņu studentiem, kas bēgļu gaitās nonāks pie mums.

Latvijas Radio tikās ar Rīgas Stradiņa universitātes studentēm, kurām ģimenes, draugi un paziņas joprojām atrodas Ukrainā, taču viņas pašas uz karu savā zemē noskatās no Latvijas.

Ukraiņu studentes Rīgas Stradiņa augstskolā: Tu vari paņemt valsti, bet ne cilvēkus
00:00 / 06:20
Lejuplādēt

“Bija 7 no rīta, es joprojām gulēju gultā, un tad redzēju, ka man ir zvanījusi mamma, bet viņa man nebija zvanījusi caur internetu, jo es vienmēr to izslēdzu, ejot gulēt, tāpēc es sapratu, ka ir noticis kas slikts. Piezvanot viņa man teica: “Katja, neuztraucies, bet ir sācies karš”,” atcerējās studente Katja.

Katja un Jevhēnija Rīgas Stradiņa universitātē studē medicīnu.

“Interesantākais ir tas, ka es todien aizgāju gulēt ap plkst. 4 no rīta – vienu stundu, pirms sākās karš, bet pamodos ap plkst. 10 – pie neskaitāmām ziņām telefonā. Atceros, ka pirmā ziņa, ko redzēju, bija no ''stradiņu'' prodekāna, tajā bija rakstīts, ka “mums ir ļoti žēl par notiekošo”, un man bija tāds – labi, ko tas nozīmē?” atcerējās Jevhēnija.

No abām studentēm Jevhēnija ir vecākā. Viņai ir 21 gads, un pēdējo reizi Ukrainā viņa viesojās neilgi pirms kara sākuma. Jau tobrīd bijusi nelāga sajūta, – karš kuru katru dienu sāksies, taču mediji ik dienu pārlika datumu, kurā Krievija veiks iebrukumu.

Abu meiteņu ģimenes, draugi un paziņas joprojām atrodas Ukrainā – lai karotu, palīdzētu cietušajiem vai arī lai slēptos bumbu patvertnēs.

Tuviniekiem viņas zvanot vismaz reizi dienā, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Ja vietās, kur atrodas ģimene, situācija ir mierīga – nenotiek bombardēšana vai apšaudes, tad uztraukums esot daudz mazāks. Tomēr mācībām ir grūti pieslēgties. Pirmajās dienās vispār nav bijis iespējams mācīties.

“Visu laiku biju pie telefona, gulēju trīs, četras stundas, jo biju pārāk nobijusies. Ir ļoti grūti koncentrēties, viena acs visu laiku ir ziņās, bet otra studijās,” pastāstīja Jevhēnija.

Studente gan atzina, ka sēdēt lekcijā, kamēr draugi karo un daļa no ģimenes ar ieroci rokā sargā savas pilsētas, esot sirreāli. Koncentrēties un piespiest sevi mācīties esot daudz grūtāk nekā iepriekš.

Neraugoties uz dusmām, bailēm, skumjām un neizpratni, meitenes pagaidām negrasās pārtraukt studijas un neprasīs, lai pasniedzēji būtu pielaidīgāki. Vienīgais, ko lūgušas, – lai palīdz ar mācību maksu. Universitāte jau nākusi pretim, piedāvājusi arī atlaides kopmītnēs, tomēr meitenes dzīvo īrētos dzīvokļos. Latvijas Radio jau vēstīja, ka augstskolas visā Latvijā dažādi sniedz atbalstu studentiem no Ukrainas.

Tikmēr Katja un Jevhēnija negatīvās emocijas cenšas aizstāt ar humoru, atzīstot, ka tieši šī īpašība ukraiņu cilvēkos viņām ļoti patīk.

“Es atceros, kā pēdējā tikšanās reizē ar draugiem Ukrainā, pirms došanās prom mēs gājām uz kafejnīcu, kur es saviem draugiem uzdāvināju “Rīgas šprotes” un teicu – ja sāksies karš, tad vismaz jums būs šprotes. Mēs par to jokojām, bet nesen man draudzene zvanīja un teica: “Vai atceries, ko teici? Mums patiesībā nebija ēdiena, tikai pāris kartupeļu un tavas šprotes, ko devi. Tev tiešām bija taisnība par to, ka mums tās būs vajadzīgas”,” stāstīja Jevhēnija.

Studentēm ir prieks redzēt, ka pasaule vairāk vai mazāk ir vienota, atzīstot, ka Krievijas rīcība nav pareiza. Atbalsts, ko citas valstis sniedz – ziedojot, uzņemot bēgļus, protestējot –, dod lielāku spēku un sajūtu, ka Ukraina nav viena.

“Neatkarīgi no kara iznākuma, tā tik un tā vienmēr būs Ukraina, pat ja mēs tiksim okupēti – tā nekad nebūs Krievija, un mēs nekad nepadosimies – pilnīgi nevienā situācijā… Visa Eiropa uz mums noskatās, sakot, ka mēs esam ļoti drosmīgi, bet, nē, mēs, ukraiņi, zinām brīvības cenu – mums ir vienalga par to, vai mirsim; ja mirsim par savu valsti, tad tas ir tas, kas ir,” uzsvēra Jevhēnija.

“Tu vari paņemt valsti, bet ne cilvēkus. Mēs nebūsim zem Putina kontroles, mēs esam pārāk spītīgi, un mums vienkārši ļoti patīk brīvība,” līdzīgās domās bija arī Katja.

Katjai un Jevhēnijai šis ir trešais studiju gads. Viņas Ukrainu apmeklēs uzreiz, kolīdz karš būs beidzies, un ir pārliecinātas – ukraiņiem nav bail no grūtībām, kas sagaida pēc tam, – viss tiks uzcelts no jauna, šobrīd svarīgākais ir uzvarēt karā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt