"Tātad šeit pavisam drīz būs virtuve un ceram pavisam drīz šeit gatavot," stāsta Inese Dābola – viena no tiem brīvprātīgajiem aktīvistiem, kuri kopā izveidojuši centru "Common Ground" Ukrainas cilvēkiem. Telpas atrodas vecā dzelzceļa stacijā Andrejostā. Tur ukraiņi var saņemt dažāda veida palīdzību, taču centra galvenais mērķis ir radīt vietu, kur socializēties, arī mācoties latviešu valodu.
"Šeit ir klase. Te mēs mācāmies latviešu valodu. Pieprasījums ir milzīgs. Te ir arī klavieres. Tās mums noziedoja. Pie tām katru dienu nāk trenēties pianists Arturs Nikulins. Ļoti labs Kijivas pianists, vienkārši viņam ir katru dienu jātrenējas. Tad mums ir viens Ukrainas obojists, kurš palūdza, vai var nākt pie mums trenēties, jo viesnīcā tas būtu ļoti skaļi. Mēs, protams, esam priecīgi," teic Inese Dābola.
Nereti telpās notiek dažādas meistarklases un nodarbības. Ir arī datorklase, bērnistaba, arī rotaļu un galda spēļu istabas. Trīs dienas nedēļā uz vietas nāk arī ukraiņu jogas treneres un vada nodarbības. Pieejams arī psihoterapeita pakalpojums. Un bez tā – ēkā ir arī bezmaksas veikals, kur ukraiņi var tikt pie dažādām nepieciešamām lietām, piemēram, apģērba. Ik sestdienu centra ļaudīm rīko arī pasākumus, dažādus koncertus. Koncerts telpās notika arī dienā, kad to apmeklēja Latvijas Radio, tur sastapot Izraēlas etnomuzikologu Talu Kravitcu, kurš pastāsta: "Kad es biju mazs bērns, atceros, ka ticēju, ka esmu dzimis, lai darītu citiem labu. Tāpēc, kad es daru labu, kad es palīdzu brīvprātīgi, es kļūstu laimīgs. Varbūt tas ir arī mazliet savtīgs iemesls."
Mūziķis šobrīd apbraukā dažādas valstis, brīvprātīgi koncertējot. Drīzumā dosies arī uz Ukrainu. Interesanti, ka viņš dzied 54 valodās. Iemācījies arī dziesmas ukraiņu un latviešu valodās.
Centrā "Common Ground'' nu jau arī darbā pieņemti ukraiņi. Tur strādā arī Anna Tiana, kura centrā bija pirmā oficiālā darbiniece. Anna ir no Kijivas un Rīgā ieradās 30. martā. Kad sākās karš, sieviete bija izbraukusi ārpus Ukrainas – atpūsties Seišelu salās. Uz centru Andrejostā Annai ieteica atnākt draudzene Olga.
"Tas ir brīnišķīgi, tāda vieta ir ļoti nepieciešama, jo es redzu, ka ir cilvēki, kas izbraukuši no Ukrainas vispār pirmo reizi un īpaši, ja esi atbraucis viens, piemēram, māte ar bērnu, un šeit nav ne tuvinieku, ne paziņu, tad viņi ir ļoti vientuļi Rīgā," norāda Anna Tiana.
"Es redzu, kā viņi mainās, šeit nākot katru dienu, viņi vairāk sāk smaidīt, viņiem parādās kādi draugi un ne tikai ukraiņi, bet arī vietējie un brīvprātīgie.
Tāds arī esot viens no galvenajiem centra izveides mērķiem – radīt vietu, kur kopā sanākt ne tikai ukraiņiem, bet arī citiem, vietējiem iedzīvotājiem. Tāpēc viena no tā veidotājām Inese Dābola uz pasākumiem aicina jebkuru interesentu. Ideja par šāda centra izveidi Inesei radās jau kara sākumā: "Man personīgi bija tā, ka atnākot uz darbu – ikdienā es nodarbojos ar Rīgas Starptautiskās mākslas biennāles organizēšanu –, bija ļoti grūti atnākt uz biroju un turpināt darīt to, kas bija paredzēts. Mums bija plānots, ka jūlijā mēs atklājam izstādi, liela mēroga biennāli jau trešo reizi. Tajā brīdī man, piemēram, bija jāplāno aktivitātes jau diezgan konkrēti. Ja mums ir vasarā jāatklāj izstāde, tad februāra beigas ir tas pats intensīvākais periods. Mēs intensīvi komunicējam ar māksliniekiem. Un tad kad tu strādā ar laikmetīgo mākslu, ir ļoti grūti ignorēt notiekošā kontekstu. Tā ceturtdienas diena [24 – februāris] ar šoku un kopējo situāciju bija tāda, ka tu vienkārši fiziski nevari darīt neko citu, kā tikai uztraukties un domāt par tām šausmām, kas notiek Ukrainā."
Materiāli šo centru nodrošināt ļoti palīdz ziedotāji – gan privātpersonas, gan uzņēmumi. Par to centra komanda ir ļoti pateicīga un cer, ka izdosies centru drīzumā pilnveidot.
