"Labvakar! Labvakar! Pareizi atnācu? Jā, lūdzu!" Ir pulksten seši vakarā. Bijušās Adamovas internātpamatskolas mācību klasē uz latviešu valodas nodarbību sāk pulcēties te dzīvojošie kara bēgļi no Ukrainas. Skolas ēkā pašlaik dzīvo 90 ukraiņi, 18 no viņiem pieteikušies latviešu valodas kursiem.
Latviešu valodas pasniedzēju sauc Iveta Rundāne: "Mēs iesākām 7. februārī. Būtībā šī ir trešā nedēļa. Mēs tiekamies trīs reizes nedēļā. Tās ir 10 mācību stundas nedēļā, kopējais kursu garums ir 120 stundas."
Šos latviešu valodas kursus ukraiņiem organizē Latvijas Sarkanais Krusts. Mācības plānotas Kurzemes, Vidzemes un Latgales reģionos. "Doma tāda, ka viņi apgūst A1 līmeni, kas ir pamatu pamats, lai būtu vieglāk komunicēt, lai būtu vieglāk iekļauties darba tirgū, bet nu rezultātu tad redzēsim, pavasarim tuvojoties," Rundāne stāsta, ka šobrīd viņi apgūst ikdienā visvairāk nepieciešamos vārdus un frāzes. "Mācījāmies mēnešus, dienas, lai saprastu; skaitļus. Kaut vai pie kases, veikalā pērkot maizīti, tev pajautās: "Lūdzu, 57 centus!" Lai saliktu pamatu pamatus."
Adamovā latviešu valodu apgūst pārsvarā sievietes, bet ir arī daži vīrieši. Sergejs te dzīvo gandrīz gadu. Latvijas Radio jautā viņam, vai kaut ko jau saprot latviski. Viņš atzīst, ka tikai nedaudz. Sergejs lasa savu mājas darbu – stāstu par sevi: "Es dzīvoju Harkivā, man ir četrdesmit četri gadi. Man ir divi bērni – dēli."
Vīrietis šobrīd strādā kokapstrādes uzņēmumā. Tur iemācījies tikai dažus vārdus latviski: "Mana motivācija mācīties ir cieņa pret jūsu tautu. Lai saprastu kultūru, valodu."
Jūlija ir no Harkivas un Adamovā dzīvo no jūnija: "Mūs te atveda, un tā es te paliku kopā ar ģimeni – ar vīru un diviem bērniem." Arī viņai latviešu valodu apgūt ir grūti. "Jūs visi labi runājat krieviski un latviski. Kā tas iespējams? Tas nav tā, kā mums – krievu un ukraiņu – 70 procenti līdzīgas valodas. Bet te – pavisam dažādas." Viņa ar latviešiem komunicē krievu valodā, tāpēc pagaidām latviski nesaprot: "Ja es vēl pirms četriem mēnešiem domāju, ka ātri braukšu atpakaļ uz Ukrainu – kam man tā vajadzīga –, tad tagad nezinu, kad atgriezīšos Ukrainā. Var nākties te uzkavēties, bet bez valodas – nekur."
Visi uzrunātie atzīst, ka, dzīvojot Rēzeknes novadā, nav bijis grūtību latviešu valodas nezināšanas dēļ. Liela daļa mācību grupas dalībnieču gan nekur nestrādā. Mūsu valsts valoda darbam nepieciešama tikai Tatjanai, kura Verēmu pamatskolā strādā par skolotāja palīgu:
"Ar bērniem vēlams komunicēt latviski. Esot bērnu vidū, es, visticamāk, arī iemācīšos latviešu valodu. Kaut ko jau nedaudz saprotu, bet iet ļoti grūti. Vajag mācīties vārdus, iegaumēt."
Skolas virtuvē Latvijas Radio satiek Antoņinu, kura tobrīd silda vakariņas un mācībās nepiedalās. Viņa Adamovā dzīvo no oktobra: "Te visi krievvalodīgie. Mums pietiek. Komunicējam. Esam iestājušies bezdarbniekos. Visi krievu valodu pārzina, runā ar mums krieviski. Varbūt drīz mājās brauksim. Mēs no Luhanskas apgabala. Okupētas mūsu teritorijas. Ceram, ka varbūt līdz pavasarim viss nokārtosies."
Visplašāk pieejamās latviešu valodas mācības Ukrainas civiliedzīvotājiem organizē Sabiedrības integrācijas fonds. No jūnija līdz decembrim kopumā Latvijā viņu piedāvāto iespēju izmantoja 3500 cilvēku. Fonda sekretariāta direktora vietnieks Reinis Lasmanis šādu aktivitāti vērtē kā pietiekamu lielu un nesaredz problēmu tajā, ka joprojām daudzi ukraiņi latviski neprot: "Ukrainas civiliedzīvotāji labprāt mācās vietējo valodu, labprāt izprot vietējās tradīcijas un labprāt iekļaujas vietējā sabiedrībā. Protams, ir šādi izņēmuma gadījumi, kur cilvēks plāno būt tikai vienu, divus vai trīs mēnešus – pavisam īstermiņā uzturēties – un tad braukt atpakaļ uz Ukrainu vai braukt tālāk uz kādu citu Eiropas valsti. Tad esam dzirdējuši, ka neiestāsies kursos."
Jau martā varētu sākties Sabiedrības integrācijas fonda organizēto latviešu valodas mācību otrais posms. Šogad Ukrainas civiliedzīvotāji varēs apgūt ne tikai pamata zināšanas, bet izvēlēties arī augstākus valodas apguves līmeņus.
